Pāriet uz galveno saturu

Ir "Laimīgā stunda". Bet vai tev ir darbs?

Pirms pāris dienām izlasīju interesantu ziņu, proti, šodiena ir tā laimīgā diena, kad plašāka publika tiks iepazīstināta ar videospēli Happy Hour, kuru tagad izmantošot... personāla atlasē! Ja esi iepazinies ar Happy Hour aprakstu, tad zini, ka šajā spēlē tu esi bārmenis, kuram dažādiem apmeklētājiem jāpasniedz dzērieni. Hmmm, kā veiksmīga Happy Hour spēlēšana var dot cerības uz darbu?


Spēles izstrādātājs Knect sadarbībā ar Jēlas universitātes stundentiem ir nācis pie pārliecības, ka rezultātiem, ko gūst spēlētājs, ir tieša sakarība starp viņa spējām būt veiksmīgam, motivētam, inovatīvam darbiniekam. Spēlējot šo spēli vien desmit minūtes, esot iespējams noteikt spēlētāja emocionālo inteliģenci, stresa situāciju pārvaldīšanu, analītiskās prasmes, pat vēlēšanos riskēt. Tas viss - iejūtoties bārmeņa ādā.

Jā, pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad uz labām darba vietām pretendē ne vien desmitiem un simtiem, bet pat tūkstošiem jauno speciālistu - universitāšu absolventu - uzņēmumi ir ieinteresēti riskēt un izmanto arvien neparastākas personāla atlases metodes. Protams, ne visiem ir iespējams ieņemt kādu no Top 10 pelnošākajiem amatiem (tas par Lielbritāniju 2011. gadā), ne visi tiek strādāt Google, Microsoft, L'Oreal, BBC (visi šie uzņēmumi ir iekārojamāko darba devēju topā Lielbritānijā; par Latvijas iekārojamākajiem uzņēmumiem šaubām arī nevajadzētu būt - telekomunikāciju giganti jebkādā secībā), un arvien vairāk studentu meklē darbu pirms augstskolas absolvēšanas (arī Lielbritānijas dati). Nereti tiek uzskatīts, ka personības testi un citas metodes, kas tiek izmantotas darba intervijās, neatspoguļo kandidāta patiesās prasmes un spējas, jo ir virkne jautājumu, uz kuriem iespējams sagatavot brīnišķīgas atbildes, kas iespējamajam darba devējam šķitīs kā medusmaize. Protams, pastāv 10 un vēl vairāk ieteikumu, kas jāņem vērā darba intervijā, lai tā uzreiz nebūtu uzskatāma par izgāšanos. Tad nu laikam tagad klāt vēl nāks spēja izspēlēt "Laimīgo stundu" un izvilkt lielo lozi - kāroto amatu.

The Economist rakstā minēts, ka vairāki uzņēmumi jau pieteikušies izmēģināt Happy Hour personāla atlasē. Shell meitasuzņēmums tādā veidā cerot atrast inovatīvus darbiniekus, sava motivācija arī konsultāciju uzņēmumam Bain&Company. Pareizs domu gājiens - ja arī darbinieku šādā veidā neizdosies atrast, tad vismaz kandidāts būs jautri pavadījis laiku.

Ko lai saka? Varbūt Happy Hour izmantošana personālatlasē ir pavisam loģisks solis, lai vispār digitālie pilsoņi spētu ienākt darba tirgū, jo tieši pašreizējie universitāšu beidzēji ir pēdējo divu desmitgažu tehnoloģiju rotaļlāču saimnieki. Angry Birds veidotāji nupat paziņoja par jaunas izglītojošās spēles - Amazing Alex - radīšanu, kas būs balstīta uz Casey's Contraptions elementiem. Ja tagad vesela paaudze putniņu un cūciņu vietā liks klucīšus, tad loģiski, ka kokteiļa pasniegšana kungam ar norūpējušos seju un dāmai baltā blūzē ar aizdomīgi lielu rokassomiņu šķitīs tīrais nieks. Welcome, digital natives!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…