Pāriet uz galveno saturu

Sātans Pradas brunčos


Par Lorēnas Veisbergeres grāmatu "Sātans Prada brunčos" biju dzirdējusi daudz, arī par filmu zināju, taču nedz vienu, nedz otru nebiju lasījusi un skatījusies līdz šīm Jāņu brīvdienām, kuras bija gaidāmas lietainas, tāpēc jau savlaicīgi apbruņojos ar šo grāmatu, jo atkal šķita pienākusi tā reize, kad rokā jāņem viegls, ātri lasāms, humorpilns darbiņš iz sērijas - izlasīju un aizmirstu. Vienkārši bestsellers/dižpārdoklis. Ātrais secinājums, aizsteidzoties pa priekšu visam citam, - ņem un izlasi, ja darbā viss ir līdz kaklam, darbu gūzmai neredzi gala, Saule spīd spožāk pa visiem logiem, tikai ne tavējo, un iespējams, ka tieši pēc grāmatas izlasīšanas varēsi atviegloti uzelpot un teikt, ka īstenībā tava dzīve ir vismaz pusparadīze Zemes virsū! Tātad...


Lorēna Veisbergere romānā "Sātans Prada brunčos" (2003) attēlo jaunas meitenes Andreas Sašas 11 mēnešus ilgo strādāšanu darbavietā, kuras dēļ "miljoniem meiteņu būtu gatavas mirt" (oh, šī frāze tiek malta un malta neskaitāmas reizes!), proti, Eliass-Clark Group par dzīvesstila žurnāla Runway galvenās redaktores Mirandas Prīstlijas jaunāko asistenti. Andrea tic, ka gads, kas viņai jāiztur kā asistentei, pavērs karjeras tālākos ceļus, jo jauniete vēlas strādāt The New Yorker, kas "bija viss, ko jebkad biju vēlējusies darīt, vienīgā vieta, kur patiešām esmu vēlējusies strādāt".

Miranda Prīstlija ir ne tikai sātans Pradas brunčos. Viņa ir sātans kvadrātā! Sieviete, kura liek asistentiem sevi saprast no pusvārda, no nepateiktiem teikumiem, no mājieniem. Jāpaņem mašīna? Ej nu sazini, kāda mašīna un no kurienes! Asistentes darbs ir to teju vai izzīlēt. Mirandai ārzemju ceļojuma laikā vajag svārkus? Kāds modelis, kāda krāsa, kāda firma - tas viss ir miglā tīts. Asistentei jābūt tik gudrai, lai spētu uzminēt, kādi tad svārki Mirandai varētu šoreiz patikt. Tītara sviestmaizes, antikvariāti, šefpavāri un auklītes ir jāsameklē teju uz burvju nūjiņas mājienu. Atrodi šo, atnes to, kafija ir pārāk atdzisusi - ej pakaļ vēlreiz - tāda ir Andreas darbdiena no agra rīta līdz vēlam vakaram. Izdzirdot vārdus "Ann-dhrea" un "Emīlija", Andreai jābūt gatavai izpildīt priekšnieces rīkojumu 20 sekunžu laikā. "Emīlija" tāpēc, ka tā sauca iepriekšējo jaunāko asistenti, un Prīstlija, protams, sevi nenodarbinās ar tik prastām lietām kā jaunāko asistenšu vārdu iegaumēšana.

Neapšaubāmi, ka šādā darba režīmā cieš Andreas privātā dzīve. Attiecības ar ilggadējo draugu Aleksu tiek atstātas novārtā, jo meitenes dzīve ir pakļauta Mirandas Prīstlijas dienas režīmam (lasi: kaprīzēm). Tāpat arī Andreas ģimene un draudzene Lilija, kura pamazām grimst arvien lielākā alkohola atkarībā. Ir tikai Andreas absolūtā bezierunu kapitulācija modes pasaules pavēlnieces Mirandas Prīstlijas priekšā. Līdz zīmīgajai modes skatei Parīzē, kuras laikā privātās dzīves neatrisinātajos mudžekļos sapinusies Andrea uzdrošinās sātaniskajam bosam pateikt: "Ej ellē, Miranda! Ej ellē!".

Protams, ka ar veselo saprātu es nesaprotu, kā vispār romāna galvenā varone 11 mēnešus ir spējusi izturēt darbu šāda sātana pakļautībā. Goda vārds nesaprotu! Pēc romāna iznākšanas sākās runas, ka patiesībā Andreas tēlā Lorēna Veisbergere ir ielikusi patiesus stāstus no savas un draugu pirmās darba pieredzes. Tādā gadījumā man jāsaka, ka amerikāņi gan ir varen paklausīga un kalpot gatava nācija. Mani šāda sātana pakļautībā strādāt nevarētu piespiest pat visi pasaules Prada brunči, Chanel somiņas, Burberry trenči un Versaci kleitiņas kopā ņemti. 

Ir kāda Andreas Sašas doma, proti,
"No līdzšinējās pieredzes spriedu, ka visi darbinieki cieš pazemojumus no sava tiešā priekšnieka, lai tāpat izturētos pret saviem padotajiem brīdī, kad paši tiek paaugstināti. Un tas viss tikai tāpēc, lai varētu just, ka pēc ilgas un nogurdinošas kāpšanas pa karjeras kāpnēm viņi beidzot var apsēsties pirmajā rindā Īva Senlorāna modes skatē un dabūtu par velti dažas Prada somiņas?" (235. lpp.)
Te es gribētu teikt, ka katrs priekšnieks savu komandu veido pēc sava ģīmja un līdzības, un, ja tāda kādam ir cena par karjeru, tad jādomā, ka pašam ar pašcieņu kaut kas nav kārtībā, vai alkas pēc varas ir tik nepārprotami izteiktas, ka var pieciest sevis sakapāšanu to gadiņu vai divus. Nu ko, biznesa pasaule! Es izvēlos noskurināties no šādas domas un atgriezties ierastajā darba dunā savā Palmbīčā ar skatu uz kļavām un kaiju pie loga. Un domāt, ka doma par savu komanduotro ģimeni nav nemaz tik slikta, jo ģimene taču ir tā, kas katram ir vismīļākā, vai ne?

Izlasot šo Lorēnas Veisbergeres romānu "Sātans Pradas brunčos", nodomāju, ka kāds varētu uzrakstīt arī tikpat humorpilnu dzīvesstāstu/feļetonu ar nosaukumu "Sātans Boss uzvalkā". Galu galā aprakstītie notikumi nav nemaz tik feministiski, jo gan jau arī maskulīnajā pasaulē ir kāds jauns asistentiņš, kurš ir ar mieru paciest sātaniska bosa rīkojumu nolasīšanu no lūpām.

P.S. Pēc grāmatas izlasīšanas noskatījos arī filmu "Sātans Pradas brunčos" (The Devil Wears Prada, 2006) ar manu mīļāko aktrisi Merilu Strīpu galvenajā lomā. Jāsaka gan, ka filma un grāmata ir krietni atšķirīgas. Bija pat aizraujoši skatīties un ģimenei komentēt, ka "grāmatā tas bija tā, bet šitais fragments bija tā". Filma ir vizuāli iespaidīga, bet grāmata - dramatiskāka. Noskatoties filmu, galvenā pamatatziņa bija apmēram šāda - katrā no mums sēž mazs sātaniņš, jo katram mums ir savs mērķis, ko gribam sasniegt. Grāmata tomēr viscaur ir par cilvēka pašcieņu un "iešanu pāri līķiem". Iesaku abus garadarbus!

Komentāri

  1. Starp citu, romāna autore kādu laiku esot strādājusi pie slavenās Vogue redaktores Annas Vintūras un, pateicoties Vintūrai, tapa arī romāns... (Tiesa, Vintūra negrib dzirdēt ne par filmu, nedz arī par grāmatu.)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jap, jap - tā runā gan:) Lai vai kāda būtu patiesība, leģenda ir spēcīga, bet darbi - gan filma, gan grāmata - kā radīti prāta izklaidēšanai lietainā laikā.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.