Pāriet uz galveno saturu

Viļņa. Gandrīz bez komentāriem


Nav jau pirmā reize, kad būts mūsu dienvidpuses kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Nieka 300-un-vēl-mazliet kilometri starp mūsu galvaspilsētām, nieka trīs-un-vēl-mazliet stundas ar automašīnu, bet ikreiz tā šķiet savādāka. Šoreiz - starp stikla debeskrāpjiem un baznīcām vēl citi pārsteigumi. Braļukas nudien teju kā kaleidoskopā šķiet mainām savu pilsētu. Iesaku aizbraukt, lai gan man viņu ceļi nemaz tik jauki vairs nešķiet. Laipni lūgti manos iespaidos!


Šī bija pirmā reize, kad Viļņu ieraudzīju kā trīsgalvainu pūķi, kā dīvainu dažādu pagātnes laiku trīsvienību: Padomju laika patosa pilnās skulptūras ar kādu mistisko Strādnieci un tikpat mistisko Kolhoznieku (vai Kareivi, tas pēc izvēles), baznīcām un krustiem to smailēs, kas redzami teju no jebkura skatpunkta, un 21. gadsimta stikla debeskrāpjiem.  Šie foto, manuprāt, labi ilustrē gadsimtu un laikmetu kišmišu. Būtu interesanti uzzināt, kā ir ar pašu leišu identitāti šajā pretrunīgajā trijstūrī. Un vēl es gribētu zināt, kā kapitālismā sader kopā reliģija ar pieclitu tē-krekliem lupatplacī baznīcpriekšā.

Laikmetu pretstati
Lupatplacis baznīcpriekšā
Greznums, ko tur noliegt
Greznums un leģendas 
Krūzīšiela:)
Un viena tējkanniņa:)
Mobilā policija?
Bez komentāriem! Veikala apsardze!




Visbeidzot - vēsture ir dzīva. Modernā interpretācijā es teiktu, ka meitenei rokā ir iPad's, bet puisim - jogas paklājiņš. Paši gan labi zinām, ka tā gan nav patiesība...
Viļņa - kontrastu galvaspilsēta.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...