Pāriet uz galveno saturu

Vienkārši par ilgām

Ir vienkārši ceturtdienas vakars pārsimts un vēl mazliet kilometru attālumā no mājām, vienas stundas lidojuma "pūtienā". Ir naksnīga pilsēta, ērta gulta, iTunes ar ambient, lounge un džeza mūziku, viegla saaukstēšanās un nepārvaramas ilgas... pēc kalniem un brīvības.

Ar kalniem "saslimu" tajā tālajā 1993. gadā, kad pirmo reizi nokļuvu Anglijā. Lake District man vēl tagad acu priekšā kā pasaka, kas rada nepārvaramu vēlmi atgriezties un atgriezties. Ezeri, laivas, jahtas un jahtiņas, kalni un aitas, ceļmalas krogi un viesnīcas, pasakaini gleznainie skati - es alkstu šīs brīvības sajūtas!

Es gribu lidot un sajust brīvību, zaļo zāli un varenos kalnus, kas ieskauj dzidros ezerus, kuros rotaļājas draiski vilnīši, gluži kā rotaļlietas mētājot mazos buriniekus. Es gribu būt, traukties un neapstāties. Es gribu sajust brīvību, ko dot tikai tāds varens spēks kā kalni. Es gribu būt augšā un lūkoties tālēs, kas sniedzas līdz apvārsim un vēl mazliet, vēl tikai mazliet, mazliet, mazliet tālāk. Tālāk tur augšā, kur mākoņi balti kā pūpēži maigi ieskauj zilzilo debesjumu, kas šķiet tik nereāli tālu, bet ir tepat vien ar roku aizsniedzami. Tur augšā, no kurienes paveras visas četras debespuses, bet neviena no tām nav tā īstā. Būt tur augšā, kur satiekas visas takas, kas ir visa sākums un beigas, punkts, kas ir smailes galā. Elpu aizraujoši ir vērot miglu tur kaut kur lejā, zinot, ka tur kaut kam ir jābūt, bet īsti nezini, vai tur ir tas, par ko esi domājis.

Tā ir brīvība, saplūšana ar Visvareno Kalnu, kas Dabas radīts un dod spēku un iedvesmu. Tu - cilvēks, kas esi tikai nieks. Tu, kuram ikdiena šķiet viena vienīga ellīga padarīšana, ņemoties ar pārdomām par pareizās olīveļļas izvēli, pulveri vilnas džemperiem, e-talona papildināšanu, pašpārmetumiem par kārtējo steigā apēsto bulciņu un pavirši atņemto "Sveiki!" kolēģim, nokavēto autobusu un laikā nepadarīto darbu, uz biksēm uzkritušo šokolādes traipu, dāvanu brāļameitai, aizmirsto  un sen apsolīto tikšanos ar labāko draugu, pusgadu neatkausēto ledusskapja saldētavu un vēl gogmiljonpleksām lietām... Jo tu, cilvēks, centies būt perfekts un labs, nu vismaz tik labs, lai tevi dēvētu par "diezgan labu", bet viss, ko tu gribētu, ir brīvība un lidojuma sajūta, ka esi vien tu pats - pats tāds un tik stiprs, cik vēlies vien būt.

Es gribu kalnu doto brīvības sajūtu būt. Vienkārši būt. Būt sev pašam.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…