Pāriet uz galveno saturu

Vienkārši par ilgām

Ir vienkārši ceturtdienas vakars pārsimts un vēl mazliet kilometru attālumā no mājām, vienas stundas lidojuma "pūtienā". Ir naksnīga pilsēta, ērta gulta, iTunes ar ambient, lounge un džeza mūziku, viegla saaukstēšanās un nepārvaramas ilgas... pēc kalniem un brīvības.

Ar kalniem "saslimu" tajā tālajā 1993. gadā, kad pirmo reizi nokļuvu Anglijā. Lake District man vēl tagad acu priekšā kā pasaka, kas rada nepārvaramu vēlmi atgriezties un atgriezties. Ezeri, laivas, jahtas un jahtiņas, kalni un aitas, ceļmalas krogi un viesnīcas, pasakaini gleznainie skati - es alkstu šīs brīvības sajūtas!

Es gribu lidot un sajust brīvību, zaļo zāli un varenos kalnus, kas ieskauj dzidros ezerus, kuros rotaļājas draiski vilnīši, gluži kā rotaļlietas mētājot mazos buriniekus. Es gribu būt, traukties un neapstāties. Es gribu sajust brīvību, ko dot tikai tāds varens spēks kā kalni. Es gribu būt augšā un lūkoties tālēs, kas sniedzas līdz apvārsim un vēl mazliet, vēl tikai mazliet, mazliet, mazliet tālāk. Tālāk tur augšā, kur mākoņi balti kā pūpēži maigi ieskauj zilzilo debesjumu, kas šķiet tik nereāli tālu, bet ir tepat vien ar roku aizsniedzami. Tur augšā, no kurienes paveras visas četras debespuses, bet neviena no tām nav tā īstā. Būt tur augšā, kur satiekas visas takas, kas ir visa sākums un beigas, punkts, kas ir smailes galā. Elpu aizraujoši ir vērot miglu tur kaut kur lejā, zinot, ka tur kaut kam ir jābūt, bet īsti nezini, vai tur ir tas, par ko esi domājis.

Tā ir brīvība, saplūšana ar Visvareno Kalnu, kas Dabas radīts un dod spēku un iedvesmu. Tu - cilvēks, kas esi tikai nieks. Tu, kuram ikdiena šķiet viena vienīga ellīga padarīšana, ņemoties ar pārdomām par pareizās olīveļļas izvēli, pulveri vilnas džemperiem, e-talona papildināšanu, pašpārmetumiem par kārtējo steigā apēsto bulciņu un pavirši atņemto "Sveiki!" kolēģim, nokavēto autobusu un laikā nepadarīto darbu, uz biksēm uzkritušo šokolādes traipu, dāvanu brāļameitai, aizmirsto  un sen apsolīto tikšanos ar labāko draugu, pusgadu neatkausēto ledusskapja saldētavu un vēl gogmiljonpleksām lietām... Jo tu, cilvēks, centies būt perfekts un labs, nu vismaz tik labs, lai tevi dēvētu par "diezgan labu", bet viss, ko tu gribētu, ir brīvība un lidojuma sajūta, ka esi vien tu pats - pats tāds un tik stiprs, cik vēlies vien būt.

Es gribu kalnu doto brīvības sajūtu būt. Vienkārši būt. Būt sev pašam.
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...
19 komentāru
Lasīt vairāk

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Braucam uz Tatriem? Sestā diena: pārcelšanās no Zemajiem Tatriem uz Augstajiem Tatriem

Migla un lietus pie Demanovskas ledus alām Ceturtdiena, 21 augusts - lietus plīkšķēšana neļauj mums aizgulēties rītā, kad jāsāk doties 90 km tālāk uz nākamo sešu dienu mājvietu Štrba Augstajos Tatros. Apkārtne ir miglā un spēcīgās lietus šaltīs tīta. Mūsu plānos ir pa ceļam apskatīt Liptovsky Mikulaš, Demanovskas ledus alas un, ja nu labi paveiktos, Čopoku.
5 komentāri
Lasīt vairāk