Pāriet uz galveno saturu

Smalkjūtība, astrālais tukšums un paklājs kā sajūtu slepkava

Francija. Parīze. Francūzietes. Franču mīlētāji. Franču romāns. Šķiet, ka katram mums ir savas asociācijas ar ikkatru šo vārdu, bet diez vai būšu smagi kļūdījusies, ja minēšu, ka vairumam no mums tie saistās ar "elegance", "izsmalcinātība" un "kaisle". Franču rakstnieka Dāvida Foenkinosa romāns Smalkjūtība ir tieši tāds - eleganti izsmalcinātas kaisles apņemts.

Jau no pirmajām romāna lappusēm šķiet neticami, ka romāna autors ir vīrietis, jo mani nepamet doma, ka tik smalku, asprātīgu, valodas ziņā dzirkstošu darbu par mīlestību kā "Smalkjūtība" varētu uzrakstīt tikai sieviete (ak vai, taču labi zinām, cik maldīgi ir stereotipi). Romāns ir kā ēteriskas franču smaržas, kas novējo, paejot garām elegantai femme fatale, kā smalkas ciku-caku mežģīnes, kā tikko cepti pufīgi kruasāni, kas aicināt aicina apstāties un izbaudīt mirkli ikvienu. Notikumi atspoguļoti 117 īsās nodaļās, starp kurām ir vēl īsākas nodaļas, kas visbiežāk min faktus par kādu romānā pieminētu notikumu, zīmolu, dziesmu, filmu vai grāmatu.

Romāna "Smalkjūtība" stāsts ir par to pašu femme fatale vārdā Natālija, kuru uz ielas uzrunā Fransuā. Laimīga dzīve, izbaudot divvientulību savas mīlestības pinekļos, pavada abus ik uz soļa. Grāmatas sešpadsmitajā nodaļā mēs uzzinām, ka Fransuā ir miris. Palikuši ir nepiepildīti sapņi, nenotikuši ceļojumi, nebaudītas maltītes. Taču Natālijā ir iemīlējies teju vai ikviens vīrietis, nemaz jau nerunājot par viņas šefu Šarlu, kurš burtiski dievina Natāliju un ir gatavs mierināt viņu (ja vien viņa to lūgtu). Natālijas reakcija pēc vīra nāves ir diezgan paredzama - sākumā apkārtējās dzīves un sevis ignorēšana, bet pēc tam ieniršana intensīva darba jūrā. Un tad jau uz skatuves iznāk kautrais, pelēkais, neinteresantais zviedrs Markuss, kurš no Natālijas kabineta iziet "tikpat neievērojams kā semikols astoņsimts lappušu biezā romānā" (113.lpp.), uzskata, ka "bērnība Zviedrijā līdzinās vecumdienām Šveicē" (diez, ko tas varētu nozīmēt?, 98.lpp.) un "Zviedrijā būt par īgņu ir aicinājums" (144.lpp.). Kā spēj izveidoties Natālijas un Markusa attiecības, ja uz pirmo randiņu jādodas ar domu, ka viņi ir "kā divi miesnieki veģetāriešu kongresā" (135.lpp.), kā reaģē "uzvalku egoists" (225.lpp.) Šarls un kuras rokas beigās apņem Natālijas ciešanas, lai kliedētu "pamestības aukstumu" (279.lpp.)? Foenkinoss smalki uztamborē vēstījumu, kas vienlaikus šķiet neticams, bet tik saviļņojoši tuvs, lai pāris stundas izdzīvotu kādas liktenīgas franču sievietes dzīvesstāstu.

Dzirkstošs, sentimentāls, uz asaru un smiekliem pavelkošs - tāds ir D.Foenkinosa romāns "Smalkjūtība", kas lika manai sirdij pukstēt straujāk, domājot par Mīlestību un Parīzi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav