Pāriet uz galveno saturu

Smalkjūtība, astrālais tukšums un paklājs kā sajūtu slepkava

Francija. Parīze. Francūzietes. Franču mīlētāji. Franču romāns. Šķiet, ka katram mums ir savas asociācijas ar ikkatru šo vārdu, bet diez vai būšu smagi kļūdījusies, ja minēšu, ka vairumam no mums tie saistās ar "elegance", "izsmalcinātība" un "kaisle". Franču rakstnieka Dāvida Foenkinosa romāns Smalkjūtība ir tieši tāds - eleganti izsmalcinātas kaisles apņemts.

Jau no pirmajām romāna lappusēm šķiet neticami, ka romāna autors ir vīrietis, jo mani nepamet doma, ka tik smalku, asprātīgu, valodas ziņā dzirkstošu darbu par mīlestību kā "Smalkjūtība" varētu uzrakstīt tikai sieviete (ak vai, taču labi zinām, cik maldīgi ir stereotipi). Romāns ir kā ēteriskas franču smaržas, kas novējo, paejot garām elegantai femme fatale, kā smalkas ciku-caku mežģīnes, kā tikko cepti pufīgi kruasāni, kas aicināt aicina apstāties un izbaudīt mirkli ikvienu. Notikumi atspoguļoti 117 īsās nodaļās, starp kurām ir vēl īsākas nodaļas, kas visbiežāk min faktus par kādu romānā pieminētu notikumu, zīmolu, dziesmu, filmu vai grāmatu.

Romāna "Smalkjūtība" stāsts ir par to pašu femme fatale vārdā Natālija, kuru uz ielas uzrunā Fransuā. Laimīga dzīve, izbaudot divvientulību savas mīlestības pinekļos, pavada abus ik uz soļa. Grāmatas sešpadsmitajā nodaļā mēs uzzinām, ka Fransuā ir miris. Palikuši ir nepiepildīti sapņi, nenotikuši ceļojumi, nebaudītas maltītes. Taču Natālijā ir iemīlējies teju vai ikviens vīrietis, nemaz jau nerunājot par viņas šefu Šarlu, kurš burtiski dievina Natāliju un ir gatavs mierināt viņu (ja vien viņa to lūgtu). Natālijas reakcija pēc vīra nāves ir diezgan paredzama - sākumā apkārtējās dzīves un sevis ignorēšana, bet pēc tam ieniršana intensīva darba jūrā. Un tad jau uz skatuves iznāk kautrais, pelēkais, neinteresantais zviedrs Markuss, kurš no Natālijas kabineta iziet "tikpat neievērojams kā semikols astoņsimts lappušu biezā romānā" (113.lpp.), uzskata, ka "bērnība Zviedrijā līdzinās vecumdienām Šveicē" (diez, ko tas varētu nozīmēt?, 98.lpp.) un "Zviedrijā būt par īgņu ir aicinājums" (144.lpp.). Kā spēj izveidoties Natālijas un Markusa attiecības, ja uz pirmo randiņu jādodas ar domu, ka viņi ir "kā divi miesnieki veģetāriešu kongresā" (135.lpp.), kā reaģē "uzvalku egoists" (225.lpp.) Šarls un kuras rokas beigās apņem Natālijas ciešanas, lai kliedētu "pamestības aukstumu" (279.lpp.)? Foenkinoss smalki uztamborē vēstījumu, kas vienlaikus šķiet neticams, bet tik saviļņojoši tuvs, lai pāris stundas izdzīvotu kādas liktenīgas franču sievietes dzīvesstāstu.

Dzirkstošs, sentimentāls, uz asaru un smiekliem pavelkošs - tāds ir D.Foenkinosa romāns "Smalkjūtība", kas lika manai sirdij pukstēt straujāk, domājot par Mīlestību un Parīzi.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...