Pāriet uz galveno saturu

Trolejbuss nevaid miris jeb kur pazuduši ieraksti

Uzreiz mierinājums un atzīšanās - šis blogs nekādā ziņā nav miris, vien varētu teikt, ka trolejbuss kādu pailgāku laiciņu ir bijis noparkots pusmiega režīmā, kamēr gada sākums ir pagājis straujos un lielos tiešā darba projektos, kā arī kādā, manuprāt, visnotaļ veiksmīgā radošā lielapjoma avantūrā. Tad nu nedaudz par šo projektu, kurā arī mana rakstošā roka ir līdzdarbojusies.


Kad šīgada sākumā Kristaps Skutelis a la Krizdabz uzrunāja mani savas jaunās ieceres sakarā - veidot latviešu valodā rakstošu tehnoloģiju portālu kursors.lv, kas piedāvātu ne tikai aktuālās ikdienas ziņas, bet arī pārspriedumus par norisēm citās jomās, tostarp izglītībā saistībā ar tehnoloģijām -, es ievilku dziļu elpu un mazliet (piecas sekundes?) iepauzēju. No vienas puses, protams, tas ir patīkami un glaimojoši, ka starp potenciāliem desmitiem un simtiem citiem šīs jomas pārzinātājiem tādā kā virtuālā "kāstingā" tieku atzīta par gana labu esam jaunam projektam, tā mērķiem un iecerēm. No otras puses, es skaidri apzinājos, ka lielāka auditorija un daudzveidīgāki lasītāji nozīmē arī pretrunīgākus viedokļus. Es zināju, ka tēmu un materiālu atlase, izpēte, apkopojums un pašu rakstu sagatavošana aizņems daudz laika, ne tikai pāris stundas sestdienas vakarā.

Kāpēc es šādam jauna projekta bildinājumam teicu jāvārdu? Pirmkārt, man šķita jauki vispār latviski lasošajai auditorijai likt aizdomāties par pretrunīgi vērtētiem tematiem. Angļu valodā rakstošie/pārraidošie plašsaziņas līdzekļi sniedz bagātīgu vielu pārdomām, taču ne visi no mums brīvi lasa un atrod šādus materiālus. Lūk, tātad es vēlos, lai arī mūsu sabiedrība aug, izglītojas un aizdomājas, ka ne viss ir jāvērtē no melns/balts pozīcijām. Šeit ir pirmie raksti gan par atmiņas nenoturību, gan ātrlasīšanu glāstvirsmu laikmetā, gan digitālo identitāti un vēl dažiem tematiem. Iesāktais liecina, ka lasītāji ir, viedokļi ir, tātad vienkārši ir jāspēj atrast diennaktī tā trūkstošā divdesmit piektā stunda un iesāktais ir jāturpina.

Otrkārt, man ir svarīgi, ka varu brīvi paust savas domas, lai cik tās kādam nešķistu nepieņemamas vai provokatīvas, jo mans viedoklis vienmēr ir datos un secinājumos pamatots. Par gudras sabiedrības attīstību liecina arī tas, ka esam toleranti un ar cieņu izturamies pret dažādiem viedokļiem, ko, diemžēl, ne visai bieži var vērot ziņu portālos. Mēs kā cilvēki katrs esam unikāls un atšķirīgs, un tas ir pavisam normāli un pašsaprotami, ka katram mums var būt savs viedoklis par ikvienu tematu, taču mums ir jāprot to pamatot bez aizvainojuma, loģiski un konstruktīvi izsakoties arī komentāros. Mans mērķis ir likt lasītājiem domāt.

Manuprāt, Kursors.lv pirmie divi mēneši ir bijuši gana veiksmīgi, un tāpēc jo lielāks prieks, ka kāda entuziasta - šoreiz Kristapa - ideja par lielu projektu ir realizējusies. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, bet tomēr realizējusies. Taču līdzdarbošānās šajā projektā nenozīmē, ka mans trolejbuss tā arī paliks stāvam miegains, jo ir atnācis pavasaris, ir jāmostas un "jādodas ielās" jeb jābraukā (=jāraksta) arī par citiem tematiem, kas man pašai šķiet aktuāli. Ak jā, un šis trolejbuss aprīļa sākumā nosvinēja trīs gadu jubileju :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...