Pāriet uz galveno saturu

Ar smaidu par ārstiem - rakstniekiem

Līdz ar to brīdi, kad dzimstot esam izklieguši pirmo protesta kliedzienu pastāvošajai pasaules iekārtai, mēs kļūstam tikai un vienīgi  vecāki. 2014. gada nogalē OECD publicētajā pētījumā Health at a Glance: Europe 2014 katrs var izlasīt prognozes par savu mūža ilgumu atkarībā no dažādiem faktoriem, taču ērtības labad šajā infografikā varam redzēt, ka Latvijā prognozētais dzīves ilgums ir zemākais ES, proti, 74,1 gads. Tiesa, lai mums vieniem nebūtu jābūt tik pesimistiskiem, pētījuma autori tieši šādu mūža ilgumu paredz arī vidējam lietuvietim. Brāļu plecs vienmēr var noderēt, tā teikt. Nu, kaut vai lai rīkotu savstarpējas sacensības, par kuru valsti tad prognozes tomēr nepiepildīsies. Lai vai kā, taču arī mani gadi jau iet uz otro pusi šajā vidējā rādītājā, tāpēc laikam jau loģiska šķiet dažādo ķermeņa daļu nolietošanās. Kā tāds "pavecāks modelis" nu esmu saskārusies ar "ritošās daļas" nolietojumu, proti, runājot līdzībās, laikam manas labās kājas ceļgals jūtas kā Latvijas ceļos izmocītas mašīnas bremžu diski un kluči, un šis nu ir mans pieredzes stāsts par ārstiem, kas ir rakstnieki.


Manas nedienas ar sāpošo ceļgalu ilgst kopš pagājušā rudens. Nē, neprasiet, es i nezinu, no kā un kad tas viss sākās, bet fakts paliek fakts: es arvien biežāk sajutu, ka kāja prasa manu absolūti nedalīto uzmanību tikai un vienīgi sev. Pagājušajā augustā, izčāpojusies pa kalniem, biju spriganuma pilna, un ne es tur kritu, ne kaut kā kājas mežģīju. Taču fakts paliek nemainīgs, un vakari itin bieži sāka pārvērsties Olfen smērēšanā vai plākstera lipināšanā, lai remdētu sāpes. Un vai gan tā kārtīgi strādājošs cilvēks maz sākumā daudz domās, ka trauksmes poga ir jāspiež pie pirmajām sāpēm? Nebūt nē! Mēs taču esam vareni (ne tikai dziedot), mēs nečīkstam, bet kustam uz priekšu! Nu labi, es pačīkstēju tikai tik skaļi, lai ģimene šovasar pateiktu, ka līdz tam brīdim, kamēr nebūšu devusies pie ārsta un uzzinājusi, kas kaiš manam celim, uz kalniem mani nevedīšot, jo "ja nu tev tā kāja notrūkst un velkas pēc tam līdzi diedziņā?". Ups... Kā absolūtam kalnu fanam man tas bija duncis sirdī un pēdējā iespēja motivēt sevi doties pie ārsta. Jā, ģimene mēdza no rītiem man stāstīt, kā es vakaros, laižoties miegā, sāpēs kliedzot, tāpēc ausu aizbāžņu pirkuma vietā tomēr saņēmos augusta sākumā pierakstīties pie ķirurga Rīgas centrā esošajā medicīnas iestādē ar trīs burtiem. Drošības pēc šīs iestādes reģistratūrā vēl pasaku, ka man ir sāpes celī, tāpēc visnotaļ jaukā darbiniece mani pieraksta pie speciālista, kurš esot ļoti zinošs tieši par locītavām un varētu man sniegt palīdzību ceļgala sāpju gadījumā. Jauki, esmu iedvesmota izturēt vēl nedēļu, kamēr - un tas tiešām ir ātri! - tieku pie šī guru.

Vīmandieniņ! Norādītajā dienā un laikā pacietīgi kādu 3 ļaužu pulks drūzmējamies aiz slēgtajām durvīm, jo izrādās, ka šis speciālists kavēšoties no iepriekšējās darbavietas. Vienam bēdubrālim roka ģipsī, un viņš izmisīgi saka, ka tikai esot jāatrādās, kādai citai dāmai rokās jau gatavie izmeklējumi, vien es sēžu kā balta lapa un nodomāju, ka tas laikam liecina par ārsta prasmēm, ja pie viņa veidojas rinda. Jūtos visnotaļ iedvesmota un apņēmības pilna klausīt ārsta teiktajam, lai tikai spētu atkal skriet, spēlēt tenisu un badmintonu, staigāt pārdesmit kilometrus bez apstājas un kāpt kalnos. 

Pirms manis rindā esošie ļaudis ieiet un izskrien no ārsta kabineta teju ar otro kosmisko ātrumu, un tā nu arī es esmu iekšā. Pēc "Labdien! - Labdien!" seko pāris standartjautājumi "par ko jūs sūdzaties?" un "vai jums ir bijusi kāda trauma?" un ceļgala apskate. Ir pagājušas divas minūtes. Trešās minūtes laikā ārsts pasaka, ka tā jau pašlaik neko nevarot pateikt, ka jāveic magnētiskās rezonanses izmeklējums. Lai tad es to uztaisot un tad nu nākot atkal. Pusminūtē seko nosūtījuma rakstīšana. Uz manu jautājumu "bet vai ir kaut kas, ko man darīt tagad, kad ir tās sāpes?" seko atbilde "nu pasmērējiet kādu smēri, ja jums palīdz". Aleluja, tieši tik gudra, kā esmu iegājusi, esmu arī iznākusi ārā, bet nu jau ar ārsta - rakstnieka nosūtījumu. 

Seko trīs nedēļu gaidīšana uz attiecīgo izmeklējumu, un nevarētu teikt, ka šo nedēļu laikā ģimene teiktu, ka naktīs klaigāju mazāk. Iespējams, ka no ceļgala vēlas izkļūt kāds dēmons. Lai nu kā tas būtu, bet pēc MR saņemu visnotaļ izglītojošu depešu svešvārdu lietošanā. Seko pieraksts pie ārsta, un nu jau vizīte jāgaida divas nedēļas. Līdz tam laikam man tiek dots laiks apgūt svešvārdus, bet jāsaka, ka universitātes laikā latīņu valodas apguve šķita vienkāršāka nekā šīs terminoloģijas iepazīšana. Kollaterālās saites esot parastas gaitas, bet priekšējās krusteniskās saites esot ar edēmas pazīmēm distālajā daļā. Vēl ir daiļdarbi par ceļa locītavas mediāli un antrāli sašaurinātām spraugām, patella skrimsli un retinākuļiem, lai kas tie arī tādi būtu, un viss, ko spēju izprast, ir tas, ka ceļa locītavā laterāli aiz femur laterālā kondiļa fabella esot šķidrums. Tiesa, nav norādīts, kāds. Parasti dzirdēts, ka mēdzot būt ūdens. Kolēģis gan sašutumā iesaucās, ka būtu es labāk sevī nēsājusi vīnu. Jā, es strādāju ļoti optimistisku ļaužu kompānijā!

Ir otrā vizīte pie ārsta, un šoreiz rinda ir tieši nekāda. Pēc "Labdien! - Labdien!" ārsts ieskatās man acīs un jautā "jums sāpēja celis, vai ne?". Mana sirds teju vai izkūst, izdzirdot, ka starp simtiem citu pacientu pēc trīsarpus minūšu vizītes mans celis ir atstājis iespaidu. "Jā, sāp," es cerību spārnota atbildu, un uz sekojošo jautājumu, vai sāpot vēl joprojām, atbildu apstiprinoši. Tad ārsts vēlas zināt, vai man kājām esot liela slodze, uz ko es arī atbildu apstiprinoši, lai gan pēc pāris dienām iedomājos, ka kājas taču pacieš lielu slodzi ikvienam no mums, jo nav dzirdēts, ka tās varētu "ieslēgt" kādā mazāk lietojamā režīmā. Iepriekšējā nedēļā es visnotaļ varonīgi esmu staigājusi garas jūdzes karstajā Izraēlā, salīmējusi plāksterus, un cerīgi mērcējusies Vidusjūrā, kur ūdens temperatūra turējusies ap +28 grādiem. Ziniet, nu tāda klusa cerība, ka tie siltie un sāļie ūdeņi varētu ceļgala ūdenim nākt par labu. 

Bet nu atgriežamies pie mana ārsta, kuram šādus stāstus nestāstu. Paņēmis MR aprakstu, viņš to izlasa un pasaka "operācija jums nav jātaisa", uz ko es atbildu, ka to arī es esmu sapratusi no šī apraksta. Otrajā vizītes minūtē seko jautājums, vai tiešām man nav bijusi trauma, un mana atbilde, ka nē, ja neskaita kādreiz ziemā paslīdēšanu uz slidenām ietvēm. Trešajā mīnūtē seko nosūtījums pie fizioterapeita, "lai jums uzraksta kādas procedūras", kā arī jautājums, vai neesmu bijusi pie reimatologa. Saņēmis "nē", ārsts uzraksta arī norīkojumu pie šī speciālista. Kad esmu saņēmusi abas papīra lapiņas, seko mans čiepstošais jautājums "bet ko man darīt, ka tas celis sāp, turklāt arī tad, kad esmu gultā miera stāvoklī?". Trīsarpus vizītes minūtes ārstam šķiet liels pārbaudījums, tāpēc viņš atbild, lai aizejot uz procedūrām un otra speciālista, bet tad, ja vēl nepāriešot, lai nu nākot atkal, jo tad nu gan viņš domāšot, ko darīt tālāk. Bai! Arivederči! Nākamais pacients! Četras minūtes, un esmu aiz kabineta durvīm. Mans celis tā arī nav dabūjis ārsta roku pieskārienus... Boring, jū nou... tie ceļi, nu cik uz viņiem var skatīties, visi vienādi, nekāda ekšena, eh, nu atnāktu kāds un teiktu, ka no ceļgala ausis veidojas, lūk, tad būtu vērts apskatīties, bet nu te... 

Kā jau visos stāstos, arī šajā pēc kulminācijas seko sižeta noslēgums. Cerībā, ka tikšu kādā lielākā skaidrībā par ceļa sāpju atrisinājumu līdz Frankfurtes grāmatizstādei, kas notiek jau oktobra vidū un kurā parasti dienas laikā nākas nostaigāt ap 15 km pa hallēm vien, steidzu pierakstīties pie nākamā speciālista. Vīmandieniņ! Visnotaļ jaukā reģistratūras darbiniece laipni paziņo, ka esot lielas rindas, tāpēc mans pieraksts ir tieši pēc 83 dienām, kad pavisam noteikti būs jau kritis pirmais sniegs. Jā, jā, tas ar visu veselības apdrošināšanas polisi, kas šķietami paver iespēju vizītēs tikt ātrāk. Nu ko, kamēr ir kolēģi, kas saprotoši palēnina gaitu, lai uz priekšu tiktu arī es, vai piedāvājas pēc gara gājiena uz galapunktu mani nogādāt ar taksi, kamēr ir saprotošs vīrs, kuru varu izmantot kā šoferi, dodoties uz semināru, ārstiem - rakstniekiem atliek tikai turēt pietiekamā skaitā nosūtījumu veidlapas un pildspalvas, lai nekristos darba ražīgums, jo vai gan mēs zinām daudz profesiju, kurās risinājumu iespējams sniegt trīs-četrās minūtēs? Un tā nu es labāk centīšos nedomāt, ka man sāp labais ceļgals, un arī citiem ieteikšu iedomāties, ka visas sāpes mums rodas tikai galvā. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.