Pāriet uz galveno saturu

Sestdienas vakara smieklu šalts lieliem un maziem

Kad pirms neilga laika kolēģi dienas pavadīja skaļi smejoties, lasot somu autora Timo Parvela darbu "Ella un draugi", nolēmu, ka izlasīšu šo grāmatu, tiklīdz tā būs pieejama e-versijā. Lūk, nu esmu turējusi pati sev doto solījumu, turklāt pavadījusi pāris trakoti krampjainas smieklu stundas. Kas tad ir šī grāmata, kas sacēlusi mazu vētru jau ar pirmajām iznākšanas dienām?


Ella, Tūks, Pauls un citi ir tik dabiski, cik nu dabiski var būt pirmās klases skolēni, jo tieši viņi ir grāmatas "Ella un draugi" galvenie varoņi. Pietiek paklausīties jebkura sākumskolēna sarunā, lai spētu iedomāties, ka tieši tādus asprātības un naivuma sentenčus nāksies lasīt arī šajā grāmatā. Sākot no pirmās nodaļas, kurā Ella ar klasesbiedriem cenšas atšķetināt noslēpumu, kurš tad ir skolotāja "izspiedējs", līdz pat pēdējām grāmatas lappusēm, kurā skolotājam jākāpj kokā, glābjot skolēnu, kurš ir gluži kā Tarzāns uzrauts kokā, glābjot cita skolēna liecību, mutuļo nerimstoši prāta zibšņi, pārteikšanās, elsas un pāri tam visam paša lasītāja centieni krampjaini tvert elpu. Šo darbu nevar palasīt nedz mierīgi, nedz klusu, tāpēc šeit es arī apstāšos, iekārdināšanai padaloties tikai ar vienu pagarāku citātu.

“Tūks izdomāja aizraujošu rotaļu. Ikreiz, ieraugot traktoru, bija jānospiež sarkanā poga autobusā virs sēdvietas. Tūks vienmēr izgudro interesantas rotaļas.
– Bet ja nespēj pogu aizsniegt? – bažījās Pauls, jo viņš mūsu klasē ir visīsākais.
– Tad var nopīpināt tāpat ar balsi, – Tūks deva padomu.
Sākumā neviens neredzēja itin nevienu traktoru, jo vēl braucām pa pilsētu. Arī ārpus pilsētas traktorus nemanīja, jo apkārt bija tikai mežs. Aiz meža atradās cita pilsēta, bet arī tur nebija traktoru.
– Viņi uzvedas pavisam klusi, – skolotāja sieva sacīja skolotājam.
– Pagaidi tik! – skolotājs teica. Tieši tajā brīdī mēs braucām garām traktoru rūpnīcai. Mums visiem bija ļoti žēl, ka skolotājs aizliedza šo spēli, pirms tā bija īsti sākusies.
– Tam, kurš uzdrošināsies vēlreiz nospiest pogu, atlikušais ceļa gabals būs jāiet kājām, – skolotājs piedraudēja.
Tūka rotaļas bija daudz interesantākas nekā skolotāja piedāvātās spēles.
– Tūdaļ pat izbeidz! – skolotājs aizliedza Paulam, kurš joprojām turpināja pīpināt par katru traktoru, kas atradās rūpnīcas pagalmā.
– Es uzvarēju! – Pauls lielījās. – Kāda būs nākamā spēle?
– Vai esat dzirdējuši par tādu rotaļu, kurā jāsauc “mū”, tiklīdz ierauga govi? – vaicāja Tūks.
Tā tik bija veiksme, ka tūdaļ pat braucām gar kustoņu tirgu! Tiesa, visā juceklī nācās grūti noskaidrot, kurš uzvarēja, bet droši vien tas bija skolotājs. Visādā ziņā viņš bija tas[…]”

Tālāko jau katrs varam iedomāties paši :) Grāmatu lasot, uzzināsi, kāpēc skolotājs peldbaseinā bija ar visām drēbēm, kā vari iepazīties ar pulksteni, ko darīt, ja zoodārza biļetei nav naudas, ko var atrast mērcē kopā ar spageti vai kā restorānā iegādāties limonādi. Izdevušās brīvdienas visai ģimenei kopā ar "Ella un draugi" ir garantētas!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...