Pāriet uz galveno saturu

Par rudeni, kas ir prom došanās laiks

Līdz kaulam asi smeldzīgi, vientulības un mīlestības ilgu plosīti, ikdienu skaudri raksturojoši un slēptākās domas atklājoši - tieši tā dažos vārdos iespējams raksturot Daces Rukšānes grāmatā "Mīlasstāsti" sastaptos varoņus (atkal iepazīti e-grāmatā). Grāmatā, kas līdz ar pirmajiem vārdiem, ne tikai teikumiem, liek trīcēt rokām un sirdij, aizžņaugties balsij un lūgties, lai vēl tikai stundiņu neviens netraucētu un būtu iespēja izdzīvot Rukšānes varoņu dzīves, kas šķiet tik tuvas, tik pazīstamas, tik netveramas, tik... 


Dace Rukšāne "Mīlasstāstos" lasītājam ļauj izdzīvot deviņu stāstu sižetus. Zīmīgi, ka tajos līdzās cilvēkiem vienlīdz nozīmīgu lomu spēlē suņi un putni, kas perfekti iederas attiecīgā sižeta līnijā. Stāstu galvenās varones ir sievietes - skaistas, jaunas, vecas, vientuļas, nogurušas, pamestas, izmisušas, mīlošas -, kuras ļauj ieskatīties savās dzīvēs. Šie ir stāsti par vientulībām un ilgām ne tikai pašām mīlēt, bet arī gūt pretmīlu, stāsti par apņēmīgām dzīves aprēķinātājām, kas mīļākos spēj savilkt kā zirnekļi to dara ar mušām smalki noaustos tīklos istabu kaktos un kas tikpat eleganti prot arī atbrīvoties no vīru mīļākajām. Šie ir stāsti par pāriem, kas iestiguši ikdienas vienmuļībā, noslēgtā klusēšanas zvērestā, nepabeigtā glāstā, aprautā acu skatā un vārdā. Šie ir stāsti par laimi, brīvību, piedošanu un naidu, sevis atrašanu un zaudēšanu, īstenību un dzīvi kā teātri. Dace Rukšāne ik stāstu izstāsta vienā elpas tvērienā bez liekas koķetērijas par savu māksliniecisko visvarenību, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ tie šķiet tik patiesi un tuvi. Savas sajūsmas ilustrēšanai minēšu vien dažus citātus no Rukšānes "Mīlasstāstiem".

Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām. To nesagrābsi aiz astes un neiejozīsi kaklasiksnā. (no stāsta "Suns")

Apkalpotājs iznes saliekamu atpūtas krēslu un piedāvā pavērot zvaigznes. Pavelkos malā, apguļos un blenžu debesīs. Zvaigznes ir perfekti neīstas. Vismaz divreiz lielākas un spožākas nekā Latvijā. Es nespēju atvairīt domu, ka pat tās ir sapucētas par godu tūristiem. Gribas kliegt, bet nespēju atdarīt lūpas. (no stāsta "Franču maukas", tuklāt piebildīšu, ka lasītājs būs pārsteigts, kas patiesībā tiek saukts šajā vārdā)

Visu šo gadu mani neatstāja arvien nomācošāka sajūta, ka piedalos teātrī. Brīžiem labāk, brīžiem draņķīgāk iestudētā, bet teātrī. Centos mierināt sevi ar domu, ka, iespējams, tieši tas ir jaunais īstums – dzīvot, lai izklaidētu citus. Pakļaut ikdienu cilvēku plūsmas apstrādei. (arī no stāsta "Franču maukas")

Mēs tīši izvēlējāmies apmesties nekurienes vidū, visriebīgākajā gadalaikā un darbdienās, lai pamuktu no cilvēkiem. Pavisam. Noguruši no nemitīgā maratona, no obligātajām vīna glāzēm, drebuļiem, mobilā zvaniem līdz diviem naktī un no tā, ka vienīgais, ko mēs pamostoties viens otram varam pastāstīt – ka atkal sapņojām par darbu. (no stāsta "Slow Food")

Vispār ir diezgan ērti dzīvot, pārāk neiedziļinoties, un tā vietā, lai atzītos, ka raudāju spilvenā, pašai sev stāstīt, ka, piemēram, “vakar nograuzu spilvenam stūri, sarijos pīļu spalvas un no šodienas labi peldu un dēju olas”. (no stāsta "Zara Forever")

Nadīna vienmēr ir cerējusi, ka viņu kāds sasauks. Apstādinās, liks atgriezties, paņems pie sevis un atlaidinās sastingušos pirkstus. Rudens ir prom došanās laiks, un viņa iedomājās – nez vai ir kāds putns, kas ceļu uz dienvidiem mēro vienatnē? (no stāsta "Suns", kas lika aizņemties arī šī ieraksta virsrakstu)

Par Daces Rukšānes darbu "Mīlasstāsti" esmu neslēptā sajūsmā kāda gaužām personiska iemesla dēļ, proti, man šīs latviešu rakstnieces stāsti ne tikai valodas bagātības, bet arī sajūtu un raisīto emociju ziņā šķiet līdzvērtīgi amerikāņu rakstnieces Annas Bītijas stāstiem, kurus iemīlēju studiju gados. Smalki un teju vai netverami skumji tie vienmēr ir nozīmējuši literāro baudījumu visprasmīgākajam lasītājam, un nu tieši tādas pašas sajūtas ir radījusi Dace Rukšāne "Mīlasstāstos". Izcili meistarīgi! 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.