Pāriet uz galveno saturu

Par dzīvošanu rūpīgi rediģētā pasaulē

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī, un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē" un noburkšķēt "lieciet visi mani mierā" mūsu sabiedrībā šķiet kas teju neiespējams. Ups, vai tomēr tāda maskējusies būtu es viena? Ja tā, tad otra būtne ir Brenē Brauna, kura kādam var būt zināma kā emocionālās TED lekcijas "The Power of Vulnerability" autore. Nu šīs pētnieces, lektores, mammas un sievas pārdomas par dzīvi un mūsu nepilnībām var iepazīt arī latviešu valodā izdotajā grāmatā "Nepilnības dāvanas. Kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi" (lieki piebilst, ka atkal lasīju e-formātā).

Ja runa ir par grāmatām, tad parasti es cenšos kritiski izturēties pret visām, kas sola tūlītējus, ātrus vai noturīgus panākumus, veiksmi, dzīvesprieku, darbaprieku, skaistumu un visu ko tamlīdzīgu, jo es neticu, ka cita padomi spēj atrisināt manus lielos dzīves jautājumus. Brenē Braunas rakstītais man šķita interesants tieši dzirdētās runas dēļ, kā arī pirms pāris gadiem angļu žurnālā "Red" lasīju viņas atzīšanos par pašas sarežģīto dzīvi. 

"Nepilnības dāvanas" ir uzrakstīta tieši kā pašas autores pieredzētais, saprotot, ka perfekcionisms bieži vien ir traucējošs. Ja joprojām viena no populārākajām grāmatām, kas drīz vien svinēs savu simtgadi, proti, Deila Kārnegī "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" sniedz padomus, kā veidot bezkonfliktu attiecības un pielāgoties dažādiem cilvēkiem, tad Braunas "Nepilnības dāvanas" vadmotīvs ir neizlikties un cieši turēties pie savas pamatbūtības. Šī ir grāmata par mīlēšanu un uzticamiem draugiem, par "iederēšanos" un "izpatikšanu" citiem, par mūsu pašu rūpīgi rediģēto pasauli un pakļaušanos. Autore raksta par to, kāpēc - lai cik labi mēs to teorijā zinātu! - mums ir tik grūti kādam pateikt , apzinoties, ka mēs nevaram visiem izpalīdzēt, izdarīt visus darbus vai apciemot visus draugus. Braunas darbs ir arī par to, cik svarīgi mums katram dzīvēs sastapt "stiprā pleca" cilvēku, kas spēj pieņemt mūsu vājuma brīžus, pretrunīgo dabu, cīņas, kā arī iedvesmot un atbalstīt mērķtiecīgās darbībās. Lūk, citāts no grāmatas:

"Mums jāsaprot, ka stāvēt krastā un šausmināties par visu, kas varētu notikt, ja atklāti runātu par savām bailēm, patiesībā ir daudz sāpīgāk nekā paņemt pie rokas uzticamu līdzgaitnieku un kopā ar viņu šķērsot muklāju."

Domāju, ka ne es viena mēdzu nostāties pozīcijā "es visu pati varu izdarīt", kas pēc būtības ir graujoša. Brauna šim tematam velta ievērojamu daļu no savas grāmatas, skaidrojot labi zināmo patiesību, ka mums katram pašam sevi arī ir jāiemīl, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi nevis kaut kad, bet tieši šeit un tagad. Autore saka:
"Mīlēt un atzīt sevi ir vislielākās drosmes apliecinājums. Sabiedrībā, kas mudina sevi un savas intereses likt pēdējā vietā, aicinājums mīlēt un atzīt sevi ir teju revolucionārs."

Nē, Brenē Braunas grāmata nebūt nav revolucionāra un vienreizēju atklāsmju pilna! Drīzāk tā "saliek pa plauktiņiem" visu mums jau labi zināmo, proti, mūsdienu sabiedrība ar plašszaiņas līdzekļu un sociālo mediju palīdzību kultivē noteiktu dzīvesveidu, kuram bieži vien vēlamies sekot. Šī dzīvošana, ko Brenē Brauna raksturo ar trīs vārdiem "ātri, līksmi un viegli", mudina iekļauties pūlī, būt TAI sievietei ar perfekto grimmu no glancētā žurnāla vai TAM mačo ar veiksmīgo biznesu, aizmirstot par savu autentiskumu. Mēs upurējam sevi, lai citu acīs šķistu labāki - tā atzīst Brauna. Viņa izskaidro, ka šādas attieksmes pamatā ir cilvēku bailes būt pašiem, jo mums svarīgāks šķiet citu viedoklis par mums. Šādā "tēla spodrināšanas" pasākumā cieš cilvēka būtība.

Brenē Braunas grāmatu caurvij doma būt līdzjūtīgiem, pieņemt un iemīlēt pašiem sevi, necensties veidot perfekcionismā ieaustu tēlu. Šis ir darbs, kas aicina saprast, ka nav tāda jēdziena kā "ideālā dzīve", ja vēlamies dzīvot paši savu dzīvi. Jā, laikam pirms saldsērīgā skaudībā izdvestās nopūtas "bet mana draudzene nedēļas nogalē paspēj aizskriet uz trīs burziņiem!" vispirms vajadzētu sev godīgi atzīties, vai tiešām tieši tāpēc, ka neesam šajās ballītēs jūtamies mazvērtīgāki, nelaimīgāki, izmisušāki... Noslēgumā vēl tikai viena atziņa no Braunas darba:

"Ja cilvēkam trūkst mērķa, dzīves jēgas un perspektīvas, tad viņš viegli zaudē cerību, top bezjūtīgs vai ļaujas apstākļu varai. Viņš jūtas sīks un nespēcīgs, un pazudis dzīves virpulī."

Lūk, tur arī visa gudrība! :) 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.