Pavisam pārliecinoši varu apgalvot, ka starp šīgada septembrī izlasītajām grāmatām man ir viena favorīte, kas par tādu kļuva jau no pirmajām lappusēm. Tā ir itāļu autora Alesandro Bariko grāmata "Misters Gvins", kuru lasīju e-formātā. Šī grāmata ir netverama, gaisīga, pārdomas un atkarību raisoša, sevī iesūcoša, tāpēc to spēju salīdzināt tikai ar vasaras sākumā lasīto Floriana Zellera darbu "Bauda", kas teksta un noskaņas ziņā arī atstāja spēcīgu iespaidu tās lasīšanas gaitā. Neatceros, ka kopš vidusskolas gadiem kaut vienam citam darbam būtu izrakstījusi tik daudz citātu, un neatceros, kurš ir bijis pēdējais lasāmgabals, kura dēļ esmu upurējusi došanos gulēt ierastajā stundā. Bariko "Misters Gvins" to spēja.
Stāsts, manuprāt, nav pat izstāstāms, jo tas ir jāizbauda vai jāizjūt. Darba sākumā tā galvenais varonis Džespers Gvins kā no skaidrām debesīm nolemj pārtraukt savu veiksmīgā rakstnieka karjeru, par šo soli paziņojot 52. punktu rakstā, ko publicē The Guardian. Viss, punkts. Gvins vienkārši paziņo: "Vienu dienu es ievēroju, ka nekas man vairs nešķiet svarīgs, toties viss mani nāvīgi ievaino." Nē, Gvinam nav plāna, ko tad darīt ar savu dzīvi tālāk. Viņa vienīgais draugs ir arī viņa literārais aģents Toms, kurš negaidīto rīcību īsti nevar pieņemt, cerot, ka teju kuru katru brīdi Džespers Gvins atsāks rakstīt. Gvins šķiet esam tajā dvēseles stāvoklī, ko mēs paši reizēm raksturojam ar vārdiem "kā no laivas izmests", un Gvina gadījumā varbūt pat šo teicienu vajadzētu modificēt par "kā no mājas izmests", jo vēl nesen tik slavenais rakstnieks nu klejo pa ielām, uzturās dažādās veļas mazgātavās, kurās tad Toma asistenti itin bieži atrod Gvinu. Jā, arī gluži fiziskā telpas nozīmē Džespers Gvins reizēm ir apjucis un apmaldījies, ne tikai garīgā. Nekur gan tālu no rakstīšanas autors nevar aizmukt, jo viņš pats atzīst, ka rakstīšana notiek viņa domās.
Tā nu reiz pēc iedziļināšanās kādā mākslas darbā Džesperam Gvinam dzimst doma, ka viņš varētu kļūt par pārrakstītāju - cilvēku pārrakstītāju, un šie vārdiskie portreti varētu pārvest cilvēkus mājās. Seko īpašas telpas meklēšana un tās iekārtošana, gaismas un mūzikas izvēle, īpašu noteikumu izvirzīšana pārrakstāmajiem, deviņi pasūtījumi, sarežģījumi, noslēpumi, negaidītas satikšanās un grand finale. Punkts, kas raisa pārdomas.
Manuprāt, kritiķi, kuri recenzijās izstāsta "Mistera Gvina" norisi, sabojā darba lasītprieku, jo šis nebūt nav stāsts, kuru kādam var izstāstīt. Lūdzu, nelasiet arī šo visnotaļ jauko un precīzi uzrakstīto The New York Times recenziju! Izbaudiet Alesandro Bariko vēlmi labāko stāstnieku tradīcijās turēt lasītāju spriedzē kā uz naža asmens, ik pēc pāris lappusēm likt iesaukties "Tad tā tas ir?!", baudīt valodas plūdumu, kas latviski iespējams, pateicoties Daces Meieres ekselentajam tulkojumam. Ja gribi, atradīsi atsauces uz Virdzīniju Vulfu un "Orlando" vai uz jebko citu, ja vien vēlēsies, jo mums katram ir sava interpretācija par tēlu, vietu, autoru, gleznu, skaņu, laikapstākļiem, klusumu un ledusskapja troksni, un nekur nav teikts, ka to pārrakstīšana mūsu domās ir pareizā vai maldīgā. Izcils darbs, ko lasīt nesteidzīgi!
*** Daži citāti ***
Tā viņš saprata, ka ir nonācis situācijā, kas pazīstama daudziem cilvēkiem, bet tāpēc nav mazāk sāpinoša: proti, vienīgais, kas tiem ļauj justies dzīviem, tos lēnām un nenovēršami galina nost. Bērni vecākus, panākumi māksliniekus, pārāk augsti kalni alpīnistus. Grāmatu rakstīšana Džesperu Gvinu.
Pēc tam viņi labu brīdi klusēja, iegrimuši katrs savās domās, un izskatījās pēc pāra, kuri viens otru mīl jau tik ilgi, ka vairs nav vajadzības sarunāties.
Viņi runājās paši savā laikā, un visapkārt vairs nebija nekā. Brīžam starp jautājumiem aizritēja tukšs klusums, kurā abi mērīja, cik daudz ir gatavi uzzināt vai izskaidrot, nezaudējot to baudu, ko sniedz lielāka vai mazāka noslēpumainība, kura, kā abi zināja, bija absolūti nepieciešama.
Viņam bija satriecoša atmiņa, un likās, viņš ir pavadījis jau vairākas dzīves, šķirstot grāmatas un iereģistrējot tās sava prāta brīnumainajā katalogā. Katrs, kam kaut ko vajadzēja, gāja pie viņa. Lielākoties viņš bija sastopams pie rakstāmgalda lasām. Viņš vienmēr bija tērpies žaketē ar kaklasaiti, jo apgalvoja, ka grāmatām pienākas izrādīt cieņu, visām grāmatām, arī šausmīgi sliktajām.
Likās neiespējami, ka viņa visu šo laiku spējusi darīt arī visu ko citu, ne tikai sargāt un slēpt slepeno gaišumu. Mēs esam spējīgi uz visu ko, viņa domāja. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot - un, to visu darot, mēs vienlaikus esam arī citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs noejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru