Pāriet uz galveno saturu

Kāds gan disleksijai sakars ar rutīnu?


Kad 2016. gada septembrī tika izdots Filisas Buksas darbs "Uzveikt disleksiju", es uzreiz nospriedu, ka noteikti vēlēšos šajā darbā ieskatīties, lai, iespējams, gūtu kādu atziņu, ko izmantot semināros pedagogiem, runājot par lasītprasmi. Cik naiva gan es biju, domājot par "ieskatīšanos", jo patiesībā šis darbs (atkal lasīts e-formātā) mani aizrāva tik ļoti, ka izlasīju katru burtu, bet vērtīgās atziņas nu ir pierakstītas uz vairākām lappusēm. Jā, un iespējams, ka šīs grāmatas lielākā vērtība slēpjas faktā, ka jau no pirmajām rindkopām Filisa Buksa apgāž mītu, ka disleksija ir tikai un vienīgi lasīšanas vai rakstīšanas problēmas, minot virkni pazīmju, kas var norādīt uz disleksiju. Tieši disleksijas kā plaši interpretējamas problēmas dēļ es ieteiktu Filisas Buksas grāmatu "Uzveikt disleksiju" izlasīt katram esošajam un topošajam vecākam, pedagogam, izglītības iestāžu atbalsta personālam un pedagoģijas studentiem. Tātad par ko aizdomājos es pati, lasot šo darbu?

Mīts: disleksija ir grūtības lasīt.
Kā īstens grāmattārps es esmu lasījusi tonnām rakstu par to, kā lasām digitālajā laikmetā, kādas metodes tiek ieteiktas lasītprasmes uzlabošanai un kāpēc rokrakstu kultūrai nevajadzētu izzust. Tiesa, arī mūsu pašu bērni ir bijuši labi lasītāji no pirmsskolas vecuma, tāpēc jēdziens "disleksija" nav man bijis uz mēles kā karsts kartupelis. Šī iemesla dēļ mana personiskā izpratne par disleksiju ir bijusi visai tuva Latvijas Disleksijas biedrības mājaslapā publicētajai definīcijai, proti, tajā tiek uzsvērta tieši lasītprasme. Šo definīciju 2002. gadā ir pieņēmusi Starptautiskās Disleksijas asociācija, un tā ir publicēta arī šīs organizācijas mājaslapā

Šis ir pirmais no mītiem, kuru apgāž grāmatas "Uzveikt disleksiju" autore Filisa Buksa. Droši vien mēs katrs pazīstam kādu, kurš mēdz rakstīt nepareizi ciparus, piemēram, itin bieži to var novērot ar "3" un "5". Varbūt pazīstam kādu, kurš vārdos visus burtus neraksta vienādi lielus vai, piemēram, kādu no burtiem uzraksta kā lielo burtu (piemēram, "sapNis")? Varbūt zinām kādu, kuram ikreiz ir jāpiedomā, ja jāseko komandām "pagriezties pa kreisi" un "atrodas labajā pusē", tas ir, vērojama slikta virziena izjūta un pušu jaukšana? Varbūt mūsu paziņu lokā ir kāds, kurš nemitīgi šķiet apjucis, klamzīgs, lempīgs, ar šļūcošu gaitu vai gluži pretēji - skaļi runājošs, žestikulējošs, vienmēr staigājošs, vārdus ātri berošs? Šīs ir tikai dažas no pazīmēm, kas var liecināt par to, ka cilvēkam ir disleksija (lai gan nenoliedzams, ka minētie simptomi ir raksturīgi daudzām slimībām). Tātad disleksija vienlīdz nopietni ietekmē eksakto zinātņu apgūšanu kā humanitāro, un nebūt nav tā, ka visi ar disleksiju sirgstošie ir hiperaktīvi agresori. Taču dislektiķi var vienlīdz labi izpausties kā humanitārajās zinātnēs (Deivs Pilkijs, Volts Disnejs, Vūpija Goldberga, Tomijs Hilfigers, Lūiss Kerols u.c.), tā arī eksaktajās zinātnēs (Bils Geits, Čārlzs Lindbergs, Ričards Brensons, Alberts Einšteins u.c.).

Filisa Buksa saka: "Pirmais solis pretī veiksmīgai disleksijas ārstēšanai ir atzīt, ka šī problēma nozīmē vairāk nekā tikai lasīšanas grūtības. Disleksija nav nespēja, bet drīzāk gan atšķirīgs mācīšanās veids."

Mīts: disleksija ir iedzimta, stāvokļa uzlabošanai neko nevar darīt.
Filisas Buksas darbs "Uzveikt disleksiju" pārsteidz ar plašo skaidrojumu ne tikai par disleksijas iespējamajām pazīmēm, bet arī ar vispusīgu, bet viegli saprotamu, izklāstu par mūsu smadzeņu darbību, turklāt autore vairākkārt uzsver jaunākos atklājumus neirozinātnē par smadzeņu spēju pielāgoties un pozitīvi izmainīties pat sirmā vecumā.

Autore grāmatā atzīmē vairākus iespējamos faktorus, kas pastiprina noslieci uz disleksiju, minot, ka jebkurš cilvēks ar disleksijas pazīmēm jāizvērtē kompleksi sākot ar dzīves ritmu, ieradumiem, uzturu, stāju utt. Buksa nenoliedz, ka arvien lielākais atklāto disleksijas gadījumu skaits ir pateicoties labākai izpratnei par šo slimību un diagnostikas iespējām, taču norāda, ka mūsu dzīvesveids lielā mērā ietekmē dislektisko simptomu pieaugumu. Autore atsaucas uz alerģijām, cukura patēriņu un ātri pagatavojamo uzkodu popularitāti kā iespējamo disleksijas cēloni. Mazkustīgais, pie ekrāniem pasīvi pavadītais laiks arī veicina disleksijas attīstību. Taču ko darīt?

Filisa Buksa apgalvo, ka disleksija nebūt nav stāvoklis, ar kuru ir jāmēģina sadzīvot, neko nedarot. Autore uzsver, ka vislabākos rezultātus ilgtermiņā spēj dot trīs aktivitātes: sports, rotaļas un mūzika. Grāmatā norādīts, cik būtiski vecākiem ir nodarboties ar savu jaundzimušo jau no pirmajiem mēnešiem, cik liela loma ir rāpošanai, turklāt autore apraksta, kā tieši neatlaidīga vingrināšanās rāpošanā (!!!) spēj atgriezt runas spējas cilvēkiem pēc insulta sirmā vecumā. Smalkās motorikas attīstīšanai Buksa iesaka bērniem spēlēties ne tikai ar klučiem, bet lodītēm un citām mazām lietām (šo lasot, atcerējos, kā man apmēram 5 gadu vecumā patika taisīt smalku plastmasas pērlīšu gredzentiņus, kas nevienam nebija vajadzīgi, taču spēja mani nodarbināt daudzas stundas no vietas). Savukārt mūzika veicina ritma izjūtas un koordinācijas attīstīšanos, kas ir būtiski, lai uzveiktu disleksiju. Vairākkārt šajā darbā ir uzsvērts, ka ļoti nepareizs ir mūsdienās dominējošais viedoklis, ka lielāka vērība ir jāvelta eksaktajām zinātnēm, nevis humanitārajām, jo tieši pēdējās dažādos veidos spēj mazināt disleksijas simptomus. Cita starpā autore paskaidro, kāpēc bērniem skolu nevajadzētu apmeklēt līdz 7-8 gadu vecumam, bet pavadīt pēc iespējas vairāk laika rotaļās, brīvā dabā un fiziskās kondīcijas nostiprināšanā.

Taču ir kāda doma, kura Filisas Buksas darbā man šķita visvērtīgākā, turklāt tā neattiecas tikai uz cilvēkiem ar disleksiju, proti, autore apgalvo, ka "rutīna sniedz komforta un drošības izjūtu", un tieši rutīnu, regulāras, paredzamas darbības un dienas ritmu vajadzētu ievērot bērniem, kuri uzsāk ārstēšanās kursu. Patiesi, ja bērns dzīvo mierīgākā ritmā, netiek "raustīts" un "stumdīts", tīri psiholoģiskā ziņā viņš jutīsies mierīgāk, un tas savukārt dos papildus efektu uzsāktajai terapijai.

Fakts: Filisas Buksas grāmatu ir vērts izlasīt.
Man nepatīk apgalvojumi, ka kaut kas ir jāizdara visiem, taču par "Uzveikt disleksiju" es pārkāpju šo principu un gribēt aicināt darbu izlasīt ikvienam, jo patiesībā mēs nezinām, vai ar grāmatā sniegtajiem ieteikumiem un novērojumiem nevaram palīdzēt kādam radiniekam, draugam vai kolēģim arī tad, ja neesam pedagogi vai ārsti. Manuprāt, uzzināt vairāk par to, cik smalki uzbūvētas ir mūsu pašu smadzenes un cik šaura var būt robeža, kad mūsu ikdienā šķietami nekaitīgie ieradumi sāk tās traumēt, var būt noderīgi ikvienam cilvēkam.

*** Daži citāti no e-grāmatas "Uzveikt disleksiju"***
Sargieties no sitieniem ar galvu futbolā!
Iebiedēšana pastiprina indivīda vientulības un izolētības sajūtu, bet internets diemžēl tikai saasina šo fenomenu.
Panākumi ir vairāk atkarīgi no bērna pašvērtības un attiecībām nekā no kontroldarba atzīmes.
Kad tādi ieradumi kā pārāk ilga laika pavadīšana telpās un pie datora izraisa līdzsvara zudumu smadzenēs, cieš mācības.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.