Pāriet uz galveno saturu

Pārdomas par zinātni un inovācijām Latvijā

Pasākuma logo
Viena no manām apsēstībām ir interese par zinātni, jo man šķiet aizraujoši, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kas mainās un ir tik nezināma. Tēlaini to varētu raksturot kā atrašanos telpā, kurā pazīstama ir neliela tās redzamā daļa. Zinātne ir aizraujoša, jo tā liek domāt. Un nu uzdevums! Iedomājies, ka Tev, lasītāj, jānosauc kāds mūsdienu Latvijā ievērojams jebkuras nozares zinātnieks. Nevis Frīdrihs Canders, Kārlis Šteins, Eižens Āriņš, Jānis Endzelīns vai Pauls Stradiņš, kuri dzirdēti no vēstures mācību grāmatām. Kuri Tev ienāktu prātā kā pirmie? Man tie būtu Vjačeslavs Kaščejevs, Andris Ambainis, Mārcis Auziņš, Andrejs Ērglis. Galvenokārt šī atpazīstamība ir tāpēc, ka minētie Latvijas zinātnieki ir aktīvi, bieži pauž viedokli tā, ka tas ir arī saprotams cilvēkam, kurš nav studējis attiecīgo zinātņu nozari (fiziku, datorzinātnes, medicīnu), izsakās masu medijos par dažādi interpretējamiem jautājumiem, viņu sasniegumi un pētījumi ir zināmi arī ārpus mūsu valsts robežām. Pēc šī ievada skaidrs, kāpēc ar lielām cerībām sestdienā biju gatava ar tikpat zinātnes apsēstajiem bērniem un vīru doties uz izgudrojumu un inovāciju izstādi Minox 2016, kuru organizēja  biedrība "Connect Latvija" kopā ar Latvijas Izgudrotāju biedrību un kura mājvietu bija radusi Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina centrā. Redzētā sakarā radās šeit minētās pārdomas.

Hmmm... Latvijā ir zinātne?
Iespējams, ka kādam nemaz tik viegli nebūtu ātri nosaukt kādu šobrīd Latvijā ievērojamu zinātnieku, jo informatīvajā telpā dominē viedoklis, ka visam, visam, visam, tostarp arī zinātniskajai darbībai, trūkst finansējuma. Ja dzirdam tikai "trūkst", "nepietiek", "samazinās", tad kāpēc gan domāt, ka zinātnieki nav izmiruši?

Tomēr laikam gan pasaulē nav pilnīgi nevienas valsts, kuras zinātnieki apgalvotu, ka viņi "peldas naudā" un no piešķirtajiem līdzekļiem ir gatavi labprātīgi pat atsacīties. Lai ieskatītos, kā tad ir ar valsts atbalstu zinātnei Latvijā, izmantošu Centrālās statistikas pārvaldes datus, kas, tiesa, ir teju gadu veci. Īso ieskatu Latvijas zinātnes finansējumā var iegūt, izlasot šo CSP pagājušā gada 13. novembrī publicēto materiālu, kurā minēts, ka Latvija apņēmusies līdz 2030. gadam finansējumu pētniecībai palielināt līdz 3 % no IKP. 2014. gadā - ticiet vai nē - finansējums bija 0,68 % no IKP.

Protams, ir iespējams detalizēti aplūkot dažādus ar zinātnisko pētniecību saistītu mērījumu datus. Šajā tabulā, piemēram, var redzēt, ka pēdējos gados nedaudz ir palielinājies iestāžu, organizāciju un uzņēmumu, kuros tiek veikta zinātniskā darbība, skaits. Neesmu matemātiķis, taču, veicot nelielus aprēķinus, sadalot 2015. gada nogalē Latvijā dzīvojošo skaitu ar pieņēmumu, ka zinātnisko iestāžu kopskaits 2015. gada nogalē arī ir saglabājies nemainīgs (490), ieguvu, ka uz aptuveni katriem 4 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir viena zinātniskās pētniecības iestāde. Manuprāt, tas nebūt nav maz.

Ja vien paši neesam zinātnieku aprindām pietuvināti, tad iespēja personiski būt pazīstamam ar kādu zinātnieku ir samērā maza, jo, kā liecina šie CSP dati, tad zinātniski pētnieciskajā darbā strādājošo skaits nav mērāms vairākos desmitos tūkstošu cilvēku. CSP apkopojums par 2014. un 2015. gadu šajā tabulā liecina, ka finansējums, lai gan mērāms miljonos eiro, tomēr dramatiski nepieaug. Gluži pretēji - tiek atzīmēts, ka samazinās ārvalstu investīcijas Latvijas zinātnē.

Savukārt inovācijas ir tāds mazliet miglains un pat grūti definējams jēdziens. Kas tad ir jauninājums? Vai darbu optimizācija, jaunu ražošanas tehnoloģiju un metožu ieviešanu? Vai unikāla produkta izgudrošana? CSP ir apkopota informācija par inovācijām Latvijā līdz 2014. gadam, šis apskats publicēts 12.07.2016. Šajā dokumentā redzams, ka 2012.-2014. gadā inovatīvi aktīvo uzņēmumu kopskaits ir bijis 1276. Pieņemu, ka šajos nepilnajos divos gados to skaits ir audzis. Interesanti, ka šajā apkopojumā arī atzīmēts, ka tikai katrs ceturtais inovatīvais uzņēmums ir sadarbojies ar zinātnisko iestādi. Tas man liek secināt, ka 3/4 inovatīvo uzņēmumu uzskata, ka spēj veidot jauninājumus bez zinātniskas, kas pārsvarā nozīmē teorētisku, mijiedarbības. 

No Centrālās statistikas pārvaldes publiski pieejamās informācijas nespēju izsecināt, vai un kā dažādajās tautsaimniecības nozarēs minēto uzņēmumu skaitā iekļaujas tā saucamie iesācējuzņēmumi (start-up). Vai tie būtu inovatīvie uzņēmumi? Vai tomēr tie ir teju vai draugu apvienības, kas vēlas testēt kādas idejas vai produkta dzīvotspēju? Man gan šķiet, ka pēdējā laikā ir radušās tik daudz apvienības, kas apvieno iesācējuzņēmumu apvienības, ka šo apvienoto apvienību apvienošanai jau nav iespējams izsekot līdzi (lūk, te viena preses relīze no Kursors.lv). Tomēr viena no iesācējuzņēmumu pazīmēm ir vēlme dzīvē īstenot jaunus tehnoloģiskos un idejiskos risinājumus, un nereti tieši iesācējuzņēmumi ir tie, kas ideju pārbaudīšanai meklē sadarbību ar teorētiķiem, tostarp zinātniekiem. 

Apkopojot šajā punktā pausto, var apgalvot, ka Latvijā ir zinātne, inovācijas un jaunpienācēji abās šajās sfērās, tomēr nevarētu teikt, ka to darbība būtu plaši zināma. Tas noved pie pārdomu otrā punkta.

Vai zinātnē ir vajadzīgs mārketinga plāns?
2016. gada rudenī šķiet, ka neviena dzīves joma nu vairs nepastāv bez mārketinga, PR un reklāmas guru piesaistes. Par tevi (lasi: darbības jomu) nezina, ja neesi sociāli aktīvs, skaļš, zinošs, mērķtiecīgs, ne tikai finansiāli vērtīgs. Tas - gribam atzīt vai nē - attiecas arī uz zinātni un inovācijām. Mūsu ideja var būt ģeniāla, bet bez finansējuma un plašas publicitātes neiztikt nevienam.

Šķiet, ka zinātni kā tādu visvairāk popularizē tā viena piektdienas pievakare septembra nogalē, kas visā Eiropā saucas Zinātnieku nakts, kad daudzas augstskolas un zinātniskās darbības iestādes ver savas durvis cilvēkam vulgaris, kurš interesējas par mazzināmo neizskaidrojamo. Arī mēs esam devušies uz šiem pasākumiem vairākkārt, jo, kā jau minēju, esam mazliet apsēsti ar šo visu. Šaurākam interesentu lokam ir pazīstami StarSpace pasākumi un, iespējams, vēl citu interesentu veidotie tematiskie burziņi. Ik pa laikam pavīd informācija par kāda zinātnieka publisko lekciju, piemēram, septembra nogalē devāmies uz Latvijas Universitātes fizmatos notiekošo Francijas Nacionālā kosmosa izpētes centra nodaļas vadītāja Fransuā Spiro lekciju. Ja zinātnieki nemīl ar degsmi paši runāt par saviem sasniegumiem un paveikto, tad kā gan sabiedrība var uzzināt, vai kādā pētījumu jomā vispār kaut kas notiek? Savukārt katra publiska "atrādīšanās" ir kā mazais mārketinga plāna ķeksis.

Biedrības "Connect Latvija", kuras dibinātāji ir Latvijas augstskolas, Connect Zviedrija un Rīgas dome, mājaslapā rakstīts, ka šāda Latvijas izgudrojumu un inovāciju izstāde norisinājusies jau sesto reizi. Jā, šoreiz nākas teikt, ka izstādi ar šādu nosaukumu sadzirdēju pirmo reizi, lai gan šad un tad TV ekrānos tiek rādīts un stāstīts par izgudrotāju pulcēšanos. Tomēr es uzskatu, ka konkrēti šī izgudrojumu un inovāciju izstāde bija gandrīz bez reklāmas, nedzirdama, nemanāma un neaktīva arī sociālajos tīklos. Esmu pieradusi, ka preses relīzes par dažādiem tehnoloģiju, inovāciju un ideju pasākumiem tiek publicētas vismaz Kursors.lv, kas Latvijā ir neapšaubāmi lielākais un "skaļākais" šādu ziņu medijs. Par šo izstādi te nav ne vārda. Tāpēc nav jābrīnās, ka sestdienas pusdienlaikā, izstādes otrajā dienā, tajā bija manāmi pagalam noguruši un garlaikoti izgudrotāji, kā arī daži diezgan apmulsuši izstādes apmeklētāji.

Kas, manuprāt, iegāza labu nodomu vadītu izstādi?
Man ir bijusi tā priekšrocība redzēt, satikties un aprunāties ar vairākiem vietējiem un ārzemju zinātniekiem, inovatoriem un iesācējuzņēmumu darbiniekiem. Manuprāt, visus cilvēkus, kuri pārstāv savu ideju/izgudrojumu/uzņēmumu, vieno kāda kopīga iezīme: viņi visi prot ļoti dedzīgi stāstīt par savu produktu (gan ideju, gan reālu ražojumu). Puisis, ar kuru pagājušajā pavasarī runāju par viņa 3D ražojumiem, kaislīgi iesaucās: "Bet ziniet, pat Boing taču izmanto 3D printerus!" (jā, un es to zināju). Labu savas idejas prezentētāju raksturo viņa rūpīgā gatavošanās, iedziļināšanās pasākuma formātā, atbildība par kvalitāti, kas prototipu stadijā nereti ir ļoti būtiski. Finansējumu un investoru piesaisti, manuprāt, nevar iegūt, ja galva ir mākoņos un ideja - dubļu pikas apveidā. Ja izgudrotājs vai uzņēmums nespēj kaislīgi runāt par savu ideju vai produktu, tad klausītājam nerodas pārliecība, ka pats autors tic savai idejai. Tikai tad, ja paši ticam tam, ko piedāvājam, mums noticēs klausītāji, starp kuriem kāds var būt arī investors vai potenciālais sadarbības partneris.

Minox2016 - angļu valodas
mācīšanas metodes stends
Minox2016 būtu varējis lepoties ar 80 daudzveidīgiem projektiem, kas katrs atspoguļots stendu prezentācijās. Par vairākiem stendu dalībniekiem pēc iepazīšanās ar to piedāvājumu man radās pamatotas šaubas, vai attiecīgais dalībnieks patiesi būtu iekļaujams izgudrojumu un inovāciju izstādē. Kas inovatīvs ir pasaulē plaši pazīstamajā kanisterapijā (suņu glaudīšanā) man palika neatrisināma mīkla. Kā filologu manu uzmanību piesaistīja iespēja iepazīties ar inovatīvu angļu valodas pasniegšanas metodi, taču šis stends raisīja skumjas un dusmas, jo tajā bija ar līmlenti piestiprinātas saburzītas lapas, turklāt metodes/mācību materiāla aprakstā pat pēc labojumiem un korekcijām atrodamas daudzas kļūdas. Vai tiešām izstādes organizatoriem un atbalstītājiem nebija iepriekš izstrādātu kritēriju, ko tad viņi vēlas redzēt inovatīvu izgudrojumu izstādē un kāda būtu minimālā kvalitātes latiņa, kas jāievēro ikvienam dalībniekam, mēģinot piesaistīt potenciālo investoru uzmanību? Diemžēl par izstādi un tās organizatoriem var spriest arī pēc dažiem darvas pilieniem visnotaļ salda medus podā.

Man patika Saules Koka ideja un LED gaismiņu lietussargs, un pēdējo es ļoti labprāt būtu gatava izmēģināt praktiski rudenīgā laikā. Taču lielākajā daļā stendu bez vadu un lampiņu mudžekļiem bija pasīvi dalībnieki, kas šķita garalikoti gaidām izstādes beigas. Nebija tādu elementu, kas vedinātu uzkavēties pie stendiem un iesaistīties plašākās sarunās ar to pārstāvjiem. Tiesa, pirms pāris gadiem Riga Comm izstādē paši tās dalībnieki bija tik pārgarlaikojušies, ka spēlēja novusu, ļaujot izstādes apmeklētājiem plūst pašplūsmā un teju vai uzminēt, kas ar katru izstrādājumu domāts. Protams, cilvēciski ir žēl, ka dalībniekiem ir jāgarlaikojas, taču arī garlaikota atrašanās stendā liecina par to, ka mārketinga plāns nav bijis. Ne velti Taivānas stenda pārstāvis steidza iemūžināt fotogrāfiju, redzot, ka mūsu ģimenes eksaktie prāti izrāda interesi par elektroenerģijas iegūšanas procesa demonstrējumu.

Atskatu par izstādes, iespējams, labākajiem eksponātiem un idejām varēja vērot sestdienas vakarā nelielā LNT vakara ziņu sižetā. Sociālajos medijos nemanīju šim pasākumam pievērstu uzmanību. Un tā varam atgriezties pie raksta sākumā uzdotā jautājuma: "Vai Latvijā ir zinātne?".

Pavisam ķecerīgi domājot
Varbūt finansējums zinātniekiem, tos pārstāvošām organizācijām, iestādēm, inovācijām vispār no valsts budžeta nebūtu jāpiešķir? Varbūt par finansiāli atbalstāmu būtu jāuzskata tikai tāds inovatīvais risinājums, kas jau spēj gūt lietotāju maciņa simpātijas? Varbūt jādefinē, kas ir "izgudrojums" un kas "inovācijas"? Šie ir tikai daži no provokatīvajiem jautājumiem, kas kulstījās manā galvā, staigājot pa RTU foajē. 

Interesanti, ka CSP sadaļā "Zinātne un tehnoloģijas" ir izfiltrējama arī tabula "Nosacījumi par labu zinātnieka karjeras izvēlei". 2009. gadā no 14 120 aptaujātajiem 1250 atzinuši, ka zinātnieka karjeru izvēlējušies, jo tas ir "stabils darbs", 422 kā "labi apmaksātu darbu", 279 norādījuši, ka tas "sniedz papildus labumus", bet 54 jeb 0,4 % no aptaujātajiem minējuši, ka ir zinātnieki, jo "nav iespējams atrast citu darbu". Lai arī šādas atbildes sniegšana vedina domāt, ka atbildētāji ir bijuši godīgi, skumji paliek iedomājoties, ka kādam jādara darbs, kas īsti pie sirds nemaz neiet, un tad, iespējams, ir šāda atsēdēšana izstādēs. Jauki, ka lielākā daļa tomēr ir izvēlējušies būt zinātnieki, jo tas ir "radošs novatorisks darbs". 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.