Pāriet uz galveno saturu

Aprīļa lasāmviela. Antīkais krietnums

Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājums turpinās pat daudz labāk, nekā es to būtu varējusi iedomāties. Ja sākotnēji biju iecerējusi, ka katru mēnesi ir jāizlasa tikai viena grāmata, kas attiecas uz konkrēto nosacījumu (grāmata zaļos vākos, darbība 17. gs. utt.), tad šis bija jau ceturtais mēnesis, kurā man nepietika ar vienu darbu. Aprīlī, kā vēsta izaicinājums, man bija jāizlasa kāds antīkās literatūras darbs. Tad nu tagad sekos neliels ieskats, kā man veicās un ko tieši es lasīju.


Antīko aprīļa lasīšanu es iesāku ar klasikas klasiku, proti, Aristoteļa "Poētiku", kas bija jau lasīta angliski, studējot angļu filologos, taču tas jau ir bijis tik sen, ka roka tā vien sniedzās vēlreiz pārlapot šo darbu, ko pamatoti uzskata par vienu no galvenajiem tekstiem literatūrzinātnē. Tiesa, es Aristoteļa "Poētiku" ieteiktu ieteikt ikvienam vidusskolēnam, lai labāk izprastu ne tikai literatūras attīstības gaitu, bet cilvēka izpratni par pasauli un līdzcilvēkiem. No 21. gadsimta skatpunkta vairāki no Aristoteļa apgalvojumiem šobrīd šķiet dīvaini, un tas vēl būtu maigi teikts. Protams, Aristotelis uzskata, ka jebkurā formā attēlotajiem raksturiem (tēliem, personībām) ir jābūt krietniem. Viņš raksta: "Arī sieviete un vergs var būt krietni, lai gan varbūt sieviete ir mazvērtīgāka, bet vergs - pavisam nederīgs. Otrkārt - piemērotība. Raksturs var būt vīrišķīgs, bet sievietei nepiedien būt vīrišķīgai vai drosmīgai." (15. nodaļa, 75. lpp.) Aristoteļa darba galvenā vērtība ir sistematizācija, definīciju un jēdzienu izskaidrojums, komēdijas un traģēdijas izcelšanās un attīstības posmi un pat valodas daudzveidībai (metaforas, barbarismi, pantmēri u.c.). Šoreiz lasīju 2008. gadā Jāņa Rozes apgādā izdoto izdevumu, kurā lieti noder literatūrzinātnieka Ojāra Lāma ievads, kas palīdz izprast Arostoteļa "Poētiku". (Aristotelis ir dzimis 384. gadā p.m.ē., tāpēc kaut nelielas zināšanas laikmeta iezīmēs būs ļoti noderīgas.)

Ar to vēl man nebija gana. Iekritusi antīkās kultūras važās, es izvēlējos lasīt arī Ksenofonta "Dzīres". Arī šī darba izpratnei lieti noder tā tulkotāja Ābrama Feldhūna ievads, kurā īsumā psakaidrots darba rašanās iemesls un tajā attēlotie notikumi. Ksenofonta sacerējuma galvenais varonis ir Sokrats, kurš gluži nejauši nokļūst viesībās. Es ieteiktu nebaidīties no vārda "antīkā literatūra", jo patiesībā šis darbs ir kā viena vakara notikumu atstāstījums, ilustrējot, kā antīkajā kultūrā tika atzīmētas uzvaras sporta spēlēs, kāda bija izklaide, kādas cilvēku attiecības. Darbs ir pat salīdzinoši īss un lasās ļoti raiti. Interesanti atzīmēt, ka cilvēku vēlme izklaidēties un reizēm aizmirsties nekur nav zudusi.

Trešā izvēlētā grāmata gan ir krietni atšķirīga no pirmām divām, jo Alesandro Bariko darbs "Homērs. Īliada" ir sarakstīta šī gadsimta sākumā kā autora vēlme mūsdienu lasītājiem piedāvāt koncentrētāku oriģinālās Homēra "Īliadas" izklāstu. Kas īsti notika Trojā, kā tā tika aplenkta, kā notika cīņas? Bariko saglabā visus galvenos notikumus, neaizmirstot arī zirga figūru, kuras vēderā tad arī iebrucēji varēja paslēpties, lai atvērtu pilsētas vārtus, taču pats autors uzsver, ka lasīšanu vieglāku padara daudzo dievu novirzīšana perifērijā, priekšplānā izvirzot tos varoņus, kuriem tiešām "Īliadas" notikumos ir centrālā loma. Īstenā Bariko stilā man ļoti patika nodaļa, kurā stāstījums ir no upes skatpunkta: tā ir vizuāli iespaidīga un emocionāli smaga.

Joprojām uzskatu, ka sāktais diezgan neparastais gada lasīšanas izaicinājums manā ikdienā ir kā jauka pārmaiņa, lai nebūtu jālasa tikai jaunākās e-grāmatas vai "obligātā" tehnoloģiju literatūra. Es pieņemu, ka šīs apņemšanās dēļ es gada beigās būšu pat izlasījusi vairāk grāmatu, nekā tas ir bijis citgad, jo nu man ir jāmeklē darbi, kuriem citkārt paietu pat garām. Tieši tā būs arī ar maija grāmatu, kam ir jābūt par garīguma jautājumiem, jo arī šī tēma nav manu ikdienas interešu topā. Šis lasīšanas izaicinājums liek paskatīties uz grāmatām daudz plašāk, un tas man patīk. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...