Pāriet uz galveno saturu

Janvāris - zaļu grāmatvāku mēnesis


2016. gada nogalē es apņēmos lasīt gan darbus, kas mani interesē profesionālā ziņā (temats, žanrs, autors, tādi subjektīvi iemesli kā vāks vai tulkotāja vārds utt.), kā arī veikt lasīšanas izaicinājuma eksperimentu visa 2017. gada garumā. Tā nu šogad katru mēnesi ir kāds specifisks knifiņš, kas jāievēro, izvēloties lasāmvielu (par visu procesu var izlasīt gada sākuma rakstā "Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?"). Janvārī nācās paskatīties uz grāmatu no vāku krāsas viedokļa, un tad nu tālāk aprakstīšu, kā man veicās ar zaļo grāmatu.
Pirmais solis: grāmatu izvēle
Uzreiz teikšu, ka pirmā doma man bija iet vieglāko un ierastāko ceļu, izvēloties kādu no Zvaigzne ABC grāmatām, turklāt vēl vieglāk būtu izvēlēties e-grāmatas, kuras pati pārzinu vislabāk. Biju godīga un pati sev noteicu, ka par zaļu nevaru atzīmēt "Komandiertētis: pamatapmācība", lai gan tieši šo tumšzaļo vāku darbu biju iesākusi lasīt decembrī, taču pirms biju sev noteikusi šādu lasīšanas izaicinājumu. Otrā doma bija izvēlēties lasītāju atzinīgi novērtēto Mišela Bisī darbu "Meklējot Spāri", kas ir ļoti jaukā zaļā krāsā, vai Ričarda Ingrema "Bīstamo patiesību" piesātināti zaļo toņu vākos. Taču tad nolēmu, ka pati sev sarežģīšu šo izaicinājumu vēl vairāk, nosakot, ka vismaz janvārī nedrīkstu izmantot vieglāko ceļu. Zaļajai grāmatai ir jābūt no bibliotēkas!

Otrais solis: bibliotēka
Zaļo grāmatu devos meklēt uz Rīgas Centrālo bibliotēku, un ar šo gājienu biju apņēmusies nošaut divus zaķus. Biju pārliecināta, ka man nāksies reģistrēties kā jaunam lasītājam, jo vairākus gadus bibliotēkās ir dzīvojušies mani bērni, bet man ir pieticis ar grāmatnīcu plauktiem un savu ikdienu izdevniecībā. Liels bija mans pārsteigums, ka patiesībā sešus gadus neizmantotā kādreizējās Svešvalodu bibliotēkas apmeklētāja identitāte joprojām bija aktīva, šai bibliotēkai iekļaujoties RCB sastāvā, un tā nu teju vai uzreiz varēju arī mesties plauktu iekarošanā.
Nebiju domājusi par konkrētiem darbiem, kurus vēlētos paņemt lasīšanā, tāpēc grāmatplauktus pētīju, ņemot vērā tikai zaļo vāku faktoru. Izvēle notika ļoti ātri, turklāt sanāca tā, ka no bibliotēkas prom devos ar trīs grāmatām dažādu zaļo toņu vākos.
Pirmā grāmata, kuru paņēmu, bija Džeroma Deivida Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā". Šo grāmatu paņēmu tādēļ, lai pārlasītu un saprastu, vai pusaudžu gados lasītais un spridzīgais darbs joprojām mani saista. Otrais darbs bija spontāna apstāšanās pie bērnu literatūras plaukta, kurā ieraudzīju vācu rakstnieces Anitas van Sānas sarakstīto grāmatu "Kā noskūpstīt princi?". Šo darbu paņēmu jancīgā nosaukuma dēļ. Trešo darbu - skotu rakstnieces Ali Smitas (Ali Smith) īso stāstu krājumu "Other Stories and Other Stories" - no kāda plaukta izvilka Anete, un tieši meitai jāsaka paldies par lielisko literāro atklājumu, kas nu kopā ar Annu Bītiju (Ann Beattie) dalīs manu mīļāko stāstnieču vietu.

Trešais solis: lasīšana
Uzreiz jāsaka, ka zaļās grāmatas zaga lasīšanas laiku citiem darbiem, kas vairs tik raiti nelasījās uz priekšu. Jā, man piemīt tas nejaukais niķis lasīt vairākus darbus paralēli, jo ir grāmatas, kuras mierīgi varu lasīt sabiedriskajā transportā telefonā, bet ir darbi, kuri prasās sēdēšanu gultā un lēnu izbaudīšanu. Lasot zaļās grāmatas, paralēli lasīju Sallijas Vordas "Mazais runā" un Mārgaretas Atvudas "Sirds mirst pēdējā", kā arī Annas Bītijas stāstu krājumu "The New Yorker Stories", neparasto R. H. Sin dzejas krājumu "Whiskey Words & a Showel" un Deivida Mitčela (David Mitchell) vēl neparastāko darbu "Slade House".

Pirmo izlasīju - pareizāk būtu teikt izrāvu - Ali Smitas "Other Stories and Other Stories", kuru noteikti iesaku izlasīt arī citiem labu stāstu medniekiem (=lasītājiem), jo šis ir augstvērtīgas literatūras paraugs, kas aizrauj ar lielisku valodas izjūtu, izstrādātiem stāstiem, kas liek arī lasītājam domāt un just līdzi varoņiem, kā arī teju vai fizisku atkarību ilgāk baudīt katru teikumu. Smitas stāstos katram vārdam ir jēgpilna nozīme arī tad, ja teikumā ir tikai viens vārds, un es patiešām vēlētos, lai arī latviešu valodā būtu pieejami viņas īsstāsti (latviski ir atrodams romāns "Nejaušais", angliski "The Accidental"). 

Otro atpūtas nolūkos izlasīju "Kā noskūpstīt princi?". Bija tieši tā, kā es biju iedomājusies: sižets ierastais, tīņu mīlas problēmas, intrigas un draudzības pārbaudījumi, vecāku ienīšanas dienas un tamlīdzīgas blēņas, kas patiešām šķiet kā pasaules gals, ja tev ir tikai 12-13 gadi. Tāda naiva jo naiva grāmatiņa, ko var izlasīt un aizmirst. Bet laikam šajā vecumā vairākumam tīņu nemaz savādāka literatūra neinteresē, ja klasē un draugu starpā valda līdzīgas emocijas a la "vai tu redzēji, kā viņš uz mani paskatījās". 

Trešā bija manos tīņa gados lasītā Džeroma D. Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", kuru es burtiski izrāvu vienā elpas vilcienā. Pati biju pārsteigta par to, cik aktuāls var būt pat teju 70 gadus atpakaļ sarakstīts darbs, kas vēstīts no pusaudža skatpunkta. Draugi, attiecības, vientulība, mācības, politika un vēl citi lielie dzīves jautājumi šķiet vienlīdz svarīgi arī 21. gadsimta tīņiem, iepazīstot pasauli un pašiem sevi. Ne sekundi nenožēloju, ka pievērsos darba pārlasīšanai! Tiesa, savu tīni nespēju ieinteresēt ar šo darbu: palasot dažas lappuses, Artūrs atzina, ka "darbs ir ok, bet garlaicīgs".

Ceturtais solis: turpinājums sekos
Ir skaidrs, ka šāda veida lasīšanas izaicinājumam sekošu arī februārī, tāpēc jau esmu izvēlējusies darbu, kurā darbība norisinās 17. gadsimtā. Šoreiz no RCB krājumiem esmu paņēmusi Umberto Eko romānu "Iepriekšējās dienas sala". Kā redzams, joprojām atturos iet vieglāko ceļu un izvēlēties darbus, kas atrodas vien rokas stiepiena attālumā. Jā, lasīšana un grāmatas ir atkarība!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.