Pāriet uz galveno saturu

Oktobris - debitanšu mēnesis

Šodien es sāku domāt par Ziemassvētku dāvanām, un tas nozīmē, ka pavisam drīz noslēgsies arī mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma maratons. Ja es pagājušajā mēnesī būtu ļoti stingri pieturējusies pie izlozētās tematikas secības, tad man būtu bijis jālasa kāds darbs ar violetu elementu uz vāka. Taču sanāca tā, ka septembra beigās dabūju izlasīt ilgi kāroto Ingas Pizānes dzejas krājumu "Tu neesi sniegs", tāpēc nolēmu, ka oktobrī lasīšu debijas darbus, bet novembrī sameklēšu darbu ar violeto vāku. Te tad nu būs ļoti personiskie iespaidi par trīs latviešu autoru debijas darbiem. 


Šis rudens šķiet īpašs lasāmo darbu ziņā, jo šķiet, ka reti kad nākas lasīt tik daudzveidīgus darbus, un to es varu attiecināt arī uz trīs debijas autorēm, ar kuru darbiem iepazinos oktobrī. Par Ingas Pizānes dzejas krājumu "Tu neesi sniegs" biju lasījusi jaukas, visnotaļ pozitīvas atsauksmes, tāpēc arī pati vēlējos iepazīties ar autores debijas krājumu. Uzreiz arī pateikšu, ka apjomā nelielais krājums vilties nelika, gluži pretēji - vairāki no dzejoļiem ir tādi, kurus jau ne reizi vien esmu pārlasījusi un kuri daždien ir palīdzējuši saprast savu emociju gammas (te tapa arī viens tāds emociju bilžuks, "izraujot" no autores dzejoļa kādu trīsrindi). Tiesa, dzejoļi ir tieši tādi, kādus es sagaidītu no 20+ gadus veciem dzejniekiem, kas pārdomā ikdienas eksistenci, attiecības, mīlestību, pirmo sniegu un kaķus. Tie ir noskaņu teksti, kuriem teju vai katrs esam gājuši cauri attiecīgā dzīves posmā, taču tieši tāpēc tie ir tik pazīstami un šķietami tuvi arī tad, ja 20+ jau sen ir garām. Principā "Tu neesi sniegs" varētu arī nodēvēt par tādu kā mūžam jauno dzeju. Mani, protams, ļoti māc ziņkārība, kādi varētu būt dzejnieces panti krājumā ar nosaukumu, piemēram, "Ir atkal pavasaris", jo "Tu neesi sniegs" ir izteikti rudenīga/ziemīga un depresīva gadalaika noskaņa.

Teju vai nedēļu pēc Ingas Pizānes dzejas krājuma izlasīšanas tika izdots citas 20+ paaudzes dzejnieces debijas krājums. Kristas Annas Belševicas "Medījot dzīvi" lasīju e-grāmatā, uzreiz jau iezīmējot rindas, kas mani uzrunāja jo īpaši. Zinu, ka nevienam autoram nepatīk tapt salīdzinātam ar amatbrāļiem un māsām, taču es atļaušos tomēr saskatīt zināmu līdzību abu jauno dzejnieču darbos. Arī Krista Anna Belševica man sniedza gaidīto, proti, jaunas, nedaudz dumpinieciskas sievietes skatījumu uz mileniāļu paaudzi, uz saviem laikabiedriem, kaimiņiem, bomžiem, principā visu mūsu sabiedrību tās daudzveidībā. Un kā gan bez kaķiem! Arī tie ir pieminēti (es cenšos iedrošināt šos krājumus izlasīt cilvēkus, kuriem šķiet, ka dzeja nav viņu lauciņš!). Ja Inga Pizāne izsakās konkrētāk, nepārprotamāk, tiešāk (galu galā sniegs ir sniegs, un punkts), tad K. A. Belševicas dzejoļus es dēvētu par filozofiskākiem, brīvāk interpretējamiem, un brīžiem tā arī šķiet, ka dzejniece "medī dzīvi", mēģinot tās daudzpusību noķert kā kaķi aiz astes. Te domas ilustrēšanai tikai viens dzejolis no šī krājuma:

   Nogura vakar Laiks uz pāris minūtēm
   piesēda uz celma pasapņot.
   Aiziedams atstāja viņš tikai pāris mitru pēdu nospiedumu un vienā
          no tiem
   mūžīgu bezlaika mirkli rasas pilienā.

Nu ko, tad nu katrs varam domāt par Laiku, bezlaiku un rasu, kā nu to mākam, jo dzeja, par laimi, var būt katram ar Savu Domu.

Tā nu diviem debijas dzejas krājumiem šajā lasīšanas izaicinājumā piepulcējās rudens lielākā ažiotāža Latvijas literārajā virtuvē - rakstniecības debitantes Karīnas Račko romāns "Saplēstās mežģines" (arī lasīts e-formātā). Ak, par to jau tik daudzi izteikušies skaļi vai sačukstējušies paslepus! Iespējams, ka manas pārdomas divējādā ziņā tomēr atšķiras no šobrīd sabiedrībā skaļāk dzirdētiem viedokļiem par šo darbu, proti, lielākā lasītāju daļa šo dēvē par erotisko romānu, kurā pat tiekot atklātas latviešu sievietes dziņas, bet otra lasītāju daļa strikti norāda, ka šādu lētu, vieglu vai pat neķītru darbu netaisās lasīt. Mans "profesionālais kretīnisms" ņēma virsroku, jo nevaru kritizēt to, ko neesmu iepazinusi, tāpēc darbu visnotaļ ātri un raiti izlasīju. 

Kas tad ir šīs divas lietas, kas mani Karīnas Račko "Saplēstajās mežģīnēs" pārsteidza? Nē, vispirms būtu jāsāk ar to, kas tad mani nepārsteidza. Mani nepārsteidza tas, ka autore ir centusies brist pa to pašu labi iestaigāto taciņu, kura šķietami jau no paša sākuma garantē darba pārdošanas panākumus un lasītāju uzmanību, proti, ir radīta vēl viena pasaka pieaugušām meitenēm, kas tic princim (nu labi, darbā viņš ir plastikas ķirurgs) baltā zirgā (mūsdienās tas ir melns bentlijs), kurš turklāt beigās stikla kalnā (Ņujorkā) pasniedz arī dimanta gredzenu. Ai, vai tiešām esam tik naivas un realitātes pārņemtas, ka tā alkstam pēc saldsērīga stāsta? Jā, izrādās, ka tieši tas ir vajadzīgs veiksmīgai stāsta formulai, kuru pavada tik daudz klišejisku elementu. Jā, es varu atzīties, ka man visā lasīšanas laikā visgrūtāk bija pārvarēt darba pirmās desmit lappuses, kuras ir nu tiiik klišejiskas, tiiiik (domājošo lasītāju) tracinošas, ka gribēju darbu mest prom, proti, es nekādīgi nevaru saprast, kāpēc Ketlīna un viņas vecāki tiek radīti tik paredzami, tik stereotipiski, taču tas lai paliek autores ziņā.

Bet nu par to, kas tomēr mani pārsteidza. Pirmkārt, Karīnas Račko "Saplēstās mežģīnes" mani vairāk uzrunāja kā spraiga sižeta trilleris, nevis erotiskais romāns (piedošanu, bet es nu nekādīgi, nekādīgi nespēju noticēt tām visām kaisles ainām). Otrkārt, mani pārsteidza arī nopietnie domu graudi, kas ik pa laikam pavīdēja, jo no vienkārša attiecību romāna to nevajadzētu sagaidīt. Šī iemesla dēļ man gribētos ticēt, ka Karīna Račko kā autore varētu mūsu literatūras kopkatlā dot arī kādu smalki dvēselisku darbu, kas nav balstīts uz klišejām. Taču uz šībrīža urrā viļņa, protams, loģiska šķiet tālāka šī žanra attīstīšana, kas nebūt nav nopeļami. Lasītāji nevar paģērēt Nobela prēmijas literatūrā nominācijas no autoriem, kuri skaidri definējuši darbu robežas, tāpat kā nevaram sagaidīt, lai pie gaisīgiem eklēriem mums pasniedz sautētus kāpostus. Kā debitante rakstniecībā Karīna Račko ar "Saplēstajām mežģīnēm" noteikti ir jāapsveic par to vien, ka ir bijis spēka konsekventi izturēt romāna spriedzi līdz galam. Autore ir jau publiski paziņojusi, ka top otrais romāns, tāpēc lasītājiem atliek tikai gaidīt un salīdzināt, kā attīstīsies rakstnieces radošā varēšana.

Kopsavilkums par trīs debijas darbiem ir šāds: ne mirkli nenožēloju to laiku, kuru pavadīju, lasot dažādos latviešu autoru sacerējumus. Manuprāt, visas trīs dāmas dzejos un rakstīs vēl un vēl, bet es visvairāk vēlētos, lai katra no viņām atrastu savu unikālo "spalvas balsi", ka neļautu viņas sajaukt ar citiem autoriem pēc otrā, trešā un vienpadsmitā izdotā darba. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.