Gribu sniegu, siltu un iemidzinošu*

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai".

Jā, es neprotu analizēt dzeju, jo man tā saistās tikai un vienīgi ar emociju atraisīšanu. Es varu priecāties, dusmoties, pārdzīvot, pārdomāt, bet nekad nemācēšu pateikt, ko dzejnieks ar konkrēto rindu ir vēlējies pateikt, jo tas zināms vien viņam pašam. Ko gan jums dotu, ja es pateiktu, ka arī Ivetas Ratinīkas krājumā "tikko & tikai" varēsiet saskatīt jau citos dzejas pantos manītās iezīmes un tēmu atkārtošanos? Jā, te būs gan mīlestība un ne-mīlestība, vientulība un postvientulība, apcerējumi pilsētai lietū un atzīšanās "tevi nemīlu, pilsēta", jūlijs un citi mēneši, kas varētu norādīt uz dzejas rindu tapšanas laiku. Te cītīgie lasītāji un notikumu pārzinātāji varēs saskatīt arī atsauces uz 2017. gada vasaras protestiem pret Rīgas pilsētas mēra iecerēto liepu izciršanas plānu.

Var, protams, kā sīpolu mizot katru pantu un analizēt tā noskaņu vai rašanās iemeslus, taču man ir kāda atzīšanās. Ratinīkas dzejas krājums patiesībā mani sākumā nokaitināja. Es biju dusmīga uz autori, jo jau pirmie dzejas panti prasīja rūpīgu lasīšanu un pilnīgu klātesamību katrā vārdā. Tie mani iesūca sevī un nelaida vaļā. Vai ir daudz tādu dzejoļu, kurus jums gribas vēl un vēl pārlasīt, lai vienkārši izbaudītu un pārdomātu, jo emocijas ir pārāk spēcīgas? Šo krājumu jūs nevarēsiet paņemt līdzi uz teātra izrādi, lai starpbrīdī, malkojot kafiju ar melno balzāmu, demonstratīvi pāršķirstītu kā intelektuālas būtnes apliecinājumu. Ja vien neesat "vanabī filozofs" no Ratinīkas dzejas rindām.

Skaisti un smeldzīgi. Krājums, kuram iesaku veltīt laiku visiem, kas dzeju tver ar emocijām.

*Virsrakstam izmantotas rindas no Ivetas Ratinīkas dzejoļa, un arī šeit atļaušos ierakstīt rindas, kas mani šajā krājumā uzrunāja visvairāk.

Ziņās stāsta, ka/ Parīzē plūdi/ Bet paradīzē/ kādu laiku nav lijis.//

Dievs mazliet nervozi/ savelk pieri/ un samaisa vakara/ tēju

nopērciet man vienu jūliju,

pilnu tevis un smieklu, un smieklu

skumjas šodien tik

laimīgi samtainas

Un zini,/ tā tomēr griežas, šī savādā/ pasaule.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Lasīt vairāk

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos, taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Lasīt vairāk

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Lasīt vairāk

Trolejbuss

Meklēt šajā emuārā