Pāriet uz galveno saturu

Gribu sniegu, siltu un iemidzinošu*

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai".


Jā, es neprotu analizēt dzeju, jo man tā saistās tikai un vienīgi ar emociju atraisīšanu. Es varu priecāties, dusmoties, pārdzīvot, pārdomāt, bet nekad nemācēšu pateikt, ko dzejnieks ar konkrēto rindu ir vēlējies pateikt, jo tas zināms vien viņam pašam. Ko gan jums dotu, ja es pateiktu, ka arī Ivetas Ratinīkas krājumā "tikko & tikai" varēsiet saskatīt jau citos dzejas pantos manītās iezīmes un tēmu atkārtošanos? Jā, te būs gan mīlestība un ne-mīlestība, vientulība un postvientulība, apcerējumi pilsētai lietū un atzīšanās "tevi nemīlu, pilsēta", jūlijs un citi mēneši, kas varētu norādīt uz dzejas rindu tapšanas laiku. Te cītīgie lasītāji un notikumu pārzinātāji varēs saskatīt arī atsauces uz 2017. gada vasaras protestiem pret Rīgas pilsētas mēra iecerēto liepu izciršanas plānu. 

Var, protams, kā sīpolu mizot katru pantu un analizēt tā noskaņu vai rašanās iemeslus, taču man ir kāda atzīšanās. Ratinīkas dzejas krājums patiesībā mani sākumā nokaitināja. Es biju dusmīga uz autori, jo jau pirmie dzejas panti prasīja rūpīgu lasīšanu un pilnīgu klātesamību katrā vārdā. Tie mani iesūca sevī un nelaida vaļā. Vai ir daudz tādu dzejoļu, kurus jums gribas vēl un vēl pārlasīt, lai vienkārši izbaudītu un pārdomātu, jo emocijas ir pārāk spēcīgas? Šo krājumu jūs nevarēsiet paņemt līdzi uz teātra izrādi, lai starpbrīdī, malkojot kafiju ar melno balzāmu, demonstratīvi pāršķirstītu kā intelektuālas būtnes apliecinājumu. Ja vien neesat "vanabī filozofs" no Ratinīkas dzejas rindām.

Skaisti un smeldzīgi. Krājums, kuram iesaku veltīt laiku visiem, kas dzeju tver ar emocijām.

*Virsrakstam izmantotas rindas no Ivetas Ratinīkas dzejoļa, un arī šeit atļaušos ierakstīt rindas, kas mani šajā krājumā uzrunāja visvairāk.

Ziņās stāsta, ka/ Parīzē plūdi/ Bet paradīzē/ kādu laiku nav lijis.//

Dievs mazliet nervozi/ savelk pieri/ un samaisa vakara/ tēju

nopērciet man vienu jūliju,
pilnu tevis un smieklu, un smieklu

skumjas šodien tik
laimīgi samtainas

Un zini,/ tā tomēr griežas, šī savādā/ pasaule.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...