Pāriet uz galveno saturu

Par jauniešiem un literatūru

Vēlos izstāstīt kādu stāstu, kas saistīts ar lasīšanu un jauniešiem. Taču vispirms es aicinātu ikvienu skolotāju, ja vien kāds lasa šo ierakstu, atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem: kuru no latviešu jaunajiem dzejniekiem jūs iesakāt izlasīt saviem vidusskolēniem un vai jūs stundās veltāt laiku, lai aprunātos par jaunākajiem literārajiem darbiem (tulkotajiem un oriģināldarbiem)? 


Stāstu es iesākšu ar atkāpi iz sava vidusskolas laika 20. gs. 90. gadu sākumā. Es biju grāmatmīlis jau no ļoti agras bērnības, kas tīņa gados burtiski "aprija" visu pasaules rakstniecības klasiku, kas vien mums bija pieejama mājas un ciema bibliotēkā. Hemingvejs, Ficdžeralds, Golzverzijs, Remarks - ak, dodiet tik vēl un vēl! Taču skolas programma, protams, neko no šī visa neprasīja. Par laimi, man bija ļoti saprotoša literatūras skolotāja, kura pārmaiņu laikos pamanījās tādā dīvaini nosauktā stundu blokā kā "literatūras profilkurss" šo un to konspektīvi pastāstīt par ārzemju literatūras vēsturi un dažādiem žanriem, kas neapšaubāmi paplašināja redzesloku. Ārpus šī "profilkursa" literatūra aprobežojās ar Lāčplēša lasīšanu un pārlasīšanu, kā arī visiem pārējiem latviešu literatūras dižgariem. Kad savā tīņa dumpībā reiz pateicu, ka "Zaļo zemi" nelasīšu, skolotāja bija tik dzīvesgudra, ka atļāva to nedarīt, pasakot: "Tu esi izlasījusi daudz vairāk ārzemju rakstnieku darbu nekā es, un es zinu, ja tev dzīvē vajadzēs runāt par "Zaļo zemi", tu to izlasīsi." Tik vienkārši. Un es netiku sodīta par to, ka obligāto sacerējumu par "Zaļo zemi" kopā ar klasesbiedriem nerakstīju. Es to vispār nerakstīju. Tā vietā man vajadzēja uzrakstīt sacerējumu par grāmatu, kuru biju šajā laikā izlasījusi.

Stāstu turpina mūsdienas, kad mans dēls ir tieši šajā pašā vidusskolēna vecumā. Arī viņš ir grāmatmīlis. Man ir bezgala skumji to teikt, bet arī 2018. gadā vidusskolēni literatūrā apgūst tieši to pašu, ko apguvām mēs. Jā, "Mērnieku laiki" bija pirms mēneša, šobrīd ir "Purva bridējs". Maijā skolēnus gaida kaut kas ar tik briesmīgu nosaukumu kā "pārcelšanas eksāmens literatūrā", kas faktiski ir literatūras teorijas atražošana desmit noteiktos jautājumos. Ārzemju autoru darbi? Nu, kaut kas jaunāks par sengrieķu eposiem, lūdzu! Jaunākā latviešu literatūra? Apstājamies pie Regīnas Ezeras un Alberta Bela vai tomēr ieskatamies arī pāris pēdējo gadu sacerējumos? Uz šo jautājumu man atbildes nav, jo e-klasē melns uz balta ir rakstīts, ka par jaunāko latviešu literatūru ir jākonsultējas ar bibliotekāri. Lasu šo teikumu vēlreiz. Tiešām bibliotekāri??? Vai tai nav jābūt skolotājai, kura sajūsmināti saviem skolēniem iesaka izlasīt autorus X un Y vai saskatīt nepilnības autora Z darbā?

Esmu priecīga, ka mana darbavieta ir grāmatas (jā, es "dzīvoju" grāmatās"), tāpēc arī dēlam varu ieteikt to vai citu lasāmvielu. Viņam patīk dzeja. Viņam tā ļoti, ļoti patīk. Vakardien Latvijas Grāmatu izstādes laikā abi veltījām laiku, lai atrastu kādu jauku lasāmvielu. Es patiešām vēlos, lai būtu iespējams restaurēt to mirkli, kad dēls ieraudzīja un rokās paņēma Kristas Annas Belševicas dzejas krājumu "Medījot dzīvi", kas iznāca pagājušā gada rudenī. Vispirms krājums viņam iepatikās tieši interesantā noformējuma dēļ. Taču pēc krājuma pašķirstīšanas sekoja vēl lielāka sajūsma, tāpēc mājup devāmies ar grāmatu, par kuru jau iepriekš paspēju paust savu viedokli. Kristas Annas Belševicas dzeja tika izlasīta vienā elpas vilcienā, tā guva bezgala lielu atzinību, sajūsmā tika lasītas man priekšā rindas, kas patika visvairāk, kā arī tika pateikts, ka "Medījot dzīvi" dosies uz skolu, lai ar to iepazīstinātu lasošos draugus, jo "es nespēju iedomāties, ka kādam šādi dzejoļi varētu nepatikt". Kā punkts uz i bija teikums: "Beidzot ir kaut kas tāds, kas man patīk tikpat labi kā Veidenbaums!". 

Lūk, un tāpēc man radās pārdomas par to, cik ļoti literatūrai skolas ietvaros ir jāpieturas pie standartizētiem, gadu desmitiem - jā, es to nebaidos teikt, jo ne velti salīdzināju savas un dēla literatūras stundas! - izstrādātiem stundu scenārijiem. Varbūt nevajag "Mērnieku laikus" lasīt/pārlasīt/salasīt/konstruēt/dekonstruēt visu janvāri, lai pēc tam februārī tieši šādu pašu scenāriju atkārtotu ar "Purva bridēju"? Es gribētu piedāvāt pat diezgan ķecerīgu ideju, proti, varbūt tieši jauniešiem būtu jāizstrādā literatūras programmas, kurām būtu jāpielāgojas skolotājiem? Varbūt tad literatūras stundās vieta atrastos gan fantāzijas literatūrai, kurai, manuprāt, ir cieša saistība ar kultūrvēsturi un filozofiju, gan jauno autoru - ne tikai dzejnieku - darbu analīzei. 

Līdz tam brīdim gan es uzņemšos būt literatūras privātskolotāja, jo reizē ar Kristas Annas Belševicas "Medījot dzīvi" mājās nokļuva arī Ivetas Ratinīkas jaunais dzejas krājums "tikko & tikai", un interesi raisīja arī Janas Veinbergas stāstu krājums "Vēl viena diena". Laikmetā, kad latviešu valodā ir pieejami pasaules izcilāko mūsdienu rakstnieku darbu tulkojumi, kā arī visjaunākie, aktuālākie oriģināldarbi, ir skumji, ja skolas līmenī izpratne par literatūru aprobežojas ar sekošanu līdzi paraugprogrammās ierakstītajiem autoriem. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.