Pāriet uz galveno saturu

Ja februārī jāmeklē pāvs

Vai kādreiz esat saņēmuši uzdevumu bez norādēm un skaidrības, kā to īstenot? Kad Vecgada vakarā 2018. gada lasīšanas izaicinājumā uzzināju, ka februāra lasīšanai ir "grāmata ar pāvu", biju pagalam apstulbusi. Šo uzdevumu bija uzrakstījusi meita, kura nu nekādīgi neļāvās pierunāties uzdevuma paskaidrojumam, vai ar to ir domāts "grāmata, uz kuras vāka ir pāvs", vai "grāmata, kurā ir par pāviem", vai vēl citādāk. Viss bija manās rokās un prātā, kā tad šo uzdevumu īstenot un kādu grāmatu lasīt, un te nu būs (iekavējies) februāra lasīšanas piedzīvojuma apraksts.
Grūtākais uzdevums - kur atrast "grāmatu ar pāvu"?
Pirmā doma, kas ienāca prātā, lai īstenotu februāra lasīšanas izaicinājumu, bija sameklēt kādu grāmatu, uz kuras vāka visā savā krāšņumā būtu pāvs. Tiesa, uzreiz arī saviebos, jo iedomājos, ka pāvi varētu būt tikai un vienīgi uz dāmu romānu vākiem, turklāt uz tādu lauku idillisko mīlas stāstu apņemtiem. Tā kā man patīk lasīt e-grāmatas, tad loģiskais pirmais solis bija pētīt iBooks un Zvaigzne ABC e-grāmatu katalogus, bezkaislīgi skatoties tikai un vienīgi uz vākiem. Še tev nu bija! Ir kaķi, suņi, tauriņi, pat pūķiem līdzīgi radījumi, taču pāvi ni un ni. Labi, atkāpos vēl soli atpakaļ un nolēmu, ka otrā grāmatu kategorija, kurai nu noteikti būtu jāpiedāvā kāds pāvs, ir bērnu grāmatas, jo vai tad nu mazums darbu mazuļiem par zvēriņiem. O, jā, tādas ir, turklāt gana daudz, tikai viena bēda - ronīti, vāveri vai lapsu uz vāka redzēsim, bet pāvu - ne. Tātad attālināta meklēšana, kas man šķiet tik tīkama, te nedarbojās. 

Nodomāju, ka būs vien jāķeras pie brutāla grāmatas meklēšanas veida, proti, jādodas uz bibliotēku un mehāniski un sistemātiski darbu pēc darba jāpārbauda visi plaukti, tomēr vēl nedomāju padoties. Janvāra otrajā pusē darba komandējuma ceļi veda uz Londonu, kuru varētu mīlēt tikai grāmatnīcu dēļ vien. Mana apsēstība ar "grāmata ar pāvu" (ak, Anete, es nesaprotu, kā tev varēja ienākt prātā ko tādu uzrakstīt!) bija pieņēmusi tādus apmērus, ka ikvienā vietā ar grāmatām - Waterstones un pat lidostā - grāmatu topus burtiski apēdu ar acīm, lai tikai nepalaistu garām kaut mazāko pāvam līdzīgo radību. Tiesa, ar Londonas grāmatu topiem veicās vēl bēdīgāk kā ar virtuālo meklēšanu, jo neko vairāk kā mistiskam pūķim līdzīgu nespēju saskatīt. 

Ko nu? Nemetam plinti krūmos! Skaidrs, ka atslēgvārds "pāvs" latviešu valodā neparādīs daudz grāmatu, un arī autori ar uzvārdu "Pāvs" nav mums daudz. Patiesību sakot, tādu nav vispār. Vismaz man zināmu un atrodamu nav. Tāpēc talkā ņēmu otro "dzimto valodu" un iBooks lietotnē rakstīju "peacock", lai redzētu, ko tad "grāmata ar pāvu" meklētājs var atrast angļu mēlē. Bingo! Te jau parādījās i e-grāmatas ar pāviem uz vākiem, i dažs labs autors ar uzvārdu Peacock, i pat darbi, kuros nosaukumā vīdēja vārds "peacock". Tiesa, parādās cita problēma, jo izvēle nozīmē izlasīt anotācijas un izdomāt, kāda žanra un laikmeta darbu man kārotos izlasīt. 

Un tad projektā ar nosaukumu "grāmata ar pāvu" pienāca trešā fāze, jo dzīves sarežģīšanai izdomāju šo pašu "peacock" ierakstīt arī Goodreads. Tas man ļāva izlasīt vairāku citu ne-pāvu darbu anotācijas, recenzijas, atzīmēt grāmatas, ko kaut kad citā dzīvē vai laiktelpā būtu spēka iepazīt, kā arī varonīgi izdzēst "peacock" atrastos ierakstus, jo pie kāda 90-tā darba jau jutos nelielā deja vu stāvoklī. Tieši tik lielā, lai atgrieztos pie iBooks meklējumiem un vienas no pirmajām izvēlēm.

Tad kas ir februāra noslēpumainā "grāmata ar pāvu"?
Reizēm domāju, vai bibliotekāri pārzina visus darbus, kas ir viņu plauktos? Vai literatūras pasniedzēji ir lasījuši visus darbus, par kuriem ar lielu pārliecību stāsta? Šķiet, ka angļu filologos mums lika paralēli iepazīt milzīgu skaitu autoru un darbu, tomēr es nebūt nevaru apgalvot, ka brīvi orientējos pagājušo gadsimtu dižgaru sacerējumos. Tieši šī iemesla es nolēmu izlasīt angļu rakstnieka D. H. Lorensa romānu "The White Peacock". Jā, tā pāša D. H. Lorensa darbu, kurš vairāk pazīstams kā romāna "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" autors.

"The White Peacock" ir D. H. Lorensa pirmais darbs, publicēts 1911. gadā, bet rakstīts un pārrakstīts jau no 1906. gada. Romāna darbība norisinās vietā ar nosaukumu Nethermere, kur dzīvo galvenais stāstnieks Sirils ar  māsu Letiju, viņa draugs Džordžs, kuram patīk Letija, kā arī bagātāks kaimiņpuisis Leslijs, kuram arī patīk Letija un ar kuru viņš apprecas. Lasītājiem iespējams izsekot līdzi galveno varoņu gaitām aptuveni 15 gadu laikā. Romānā atklājas ne tikai dažādie dzīves uzskati, paražas, bet arī spilgti iezīmējas gadsimta mijas sociālpolitiskā situācija un industriālās revolūcijas ietekme lauku apgabalos. Taču neapšaubāmi romāna centrā ir mīlas trīsstūris starp Letiju un abiem puišiem: vīru Lesliju un Džordžu, kas reizēm ir centimetra attālumā, lai kļūtu kas vairāk kā tuvs sarunu biedrs. Tieši Džordžs ir cilvēks, ar kuru kopā ir Letija un bērni viņas 31. dzimšanas dienā, kad Džordžs saka: "Laulība ir kā duelis, nevis duets". Romāna beigās Džordžs ir māsas Emīlijas ģimenes apgādībā, alkoholisma izpostīts un dzīvesprieku zaudējis. Letijai ir pārticīga un laimīga ģimenes dzīve, ko nodrošina politiski aktīvais vīrs, tikai lasītāju nepamet sajūta, ka šī ir ārēji smalka un krāšņa maska, pāva spalvu veidots vēdeklis.

Par spīti dažbrīd pagrūti uztveramajai angļu valodai (jo "sarunājas" dažādi dialekti un sociālie slāņi), D. H. Lorensa agrīnais darbs mani patiešām aizrāva. Man patiešām patīk šie lasīšanas izaicinājumi, jo šādā veidā iepazīstu darbus, kuri nebūtu manu prioritāro lasīšanas aktivitāšu sarakstā.

Lūk, arī kāda atziņa no "The White Peacock": "As for me, the flower is born in me, but it wants bringing forth. Things don't flower if they're overfed. You have to suffer before you blossom in this life."

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…