Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera"? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?
Samera ir izcili skaista 19 gadus jauna sieviete tajā jūlija dienā, kad "valdīja tāds karstums, ka no Ženēvas ezera dziļumiem cēlās augšā zivis", un viņa pazūd ģimenes un draugu piknika laikā. Nupat, nupat viņa bija kopā ar savām trim tikpat izcilajām draudzenēm, nupat vēl bija skatienu pārmīšana ar brāli Benžamēnu. Un nu vairs viņas nav. Nav ne mazāko norāžu par bēgšanu, vardarbīgu nāvi vai vienkāršu jokošanos. Klusē ezers un tā mēmie liecinieki. Sākas ģimenes drāma 24 garu gadu garumā.
Sameras mīklainās pazušanas stāstu noteikti var nosaukt par Benžamēna drāmu 24 gadu, deviņu mēnešu un astoņu dienu garumā, jo tieši tik ilgs laiks paiet kopš piknika dienas līdz visu puzles gabaliņu sakārtošanai Benžamēna stāstā. Sabolo darba notikumu galvenais vēstītājs ir Benžamēns, kurš 224 lpp. garumā cīnās ar atmiņām, notikumu labirintiem, murgiem, psihoterapeitu apmeklējumiem, zālītēm, vecāku ignorēšanu, teju vai uzmācīgu pagātnes taku uzmeklēšanu, it kā pēc 24 gadiem varētu atklāties kāds aizlūzis zāles stiebrs, akmeņu krāvums vai uzrauta tēkrekla pavediens, kas norādītu uz Sameras esamību.
Monika Sabolo ir radījusi teju vai perfektu psiholoģisko trilleri, ģimenes drāmu, krimiķi, taču bez neviena līķa un asiņu šļakatām. Patiesību sakot, Monika Sabolo Benžamēnam liek izstāstīt vienu no liriskākajiem romāniem, kurā valodu var baudīt ik lappusē un citātus krāt ierakstiem absolventu apsveikumu kartītēs. Pat tad, ja psiholoģiskas ģimenes drāmas un vēl jo vairāk cilvēku pazušanas stāsti nav jūsu interešu lokā, "Sameru" ir vērts lasīt valodas baudījuma dēļ. Nespēju atturēties, neminot dažus citātus.
"Esmu dzīvs pierādījums, ka ir iespējams dzīvot bez tiem, kurus mīlam visvairāk, un pat bez tiem, kas saturēja kopā tūkstošiem mūs veidojošo mazītiņo daļiņu. Mēs baidāmies mīļotos pazaudēt, tāpēc ka caur viņiem jūtamies īsti vai vismaz pasaulei mazāk sveši, bet, kad esam tos zaudējuši, par viņiem vairs nedomājam."
"Pelnu lietus bezgalīgās debesīs, tas apslēpj to laiku, kas pagājis, un to, kas nāk, un izšķīst tumsā, nakts putekļi naktī."
"Viņa aizbraukšana šķita apstiprinām ziņu no Visuma: cilvēki pazūd no mūsu dzīves, tā tas notiek. Daži mums doti uz mūžu, citi, galvenokārt tie, kurus mīlam visvairāk, cits pēc cita bez paskaidrojuma izgaist, viņi ir, un tad viņu vairs nav, un pasaule turpina griezties, vienaldzīga kā tāds primitīvs organisms, kurš sastāv no ūdens un tukšuma, traukdamies izplatījumā, kas tāpat sastāv no ūdens un tukšuma vai aklas sirds, caurspīdīgas, pilnībā aizņemtas ar savu pulsāciju."
Monikas Sabolo romānam "Samera" ir atrisinājums. Es par vainīgajiem klusībā jau biju pasludinājusi pilnīgi visus grāmatas varoņus, tostarp, protams, arī pašu Benžamēnu, brāli, kurš ir teju vai apsēsts ar māsu. Taču atrisinājums pārsteidza mani nesagatavotu, un tieši tādam ir arī jābūt vasaras (Samera - Summer - angliski "vasara") romānam melnos vākos - poētiskam, bet spriedzes pilnam līdz pēdējam burtam.
Komentāri
Ierakstīt komentāru