Pāriet uz galveno saturu

Drāma 24 cēlienos bez asinīm

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera"? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?


Samera ir izcili skaista 19 gadus jauna sieviete tajā jūlija dienā, kad "valdīja tāds karstums, ka no Ženēvas ezera dziļumiem cēlās augšā zivis", un viņa pazūd ģimenes un draugu piknika laikā. Nupat, nupat viņa bija kopā ar savām trim tikpat izcilajām draudzenēm, nupat vēl bija skatienu pārmīšana ar brāli Benžamēnu. Un nu vairs viņas nav. Nav ne mazāko norāžu par bēgšanu, vardarbīgu nāvi vai vienkāršu jokošanos. Klusē ezers un tā mēmie liecinieki. Sākas ģimenes drāma 24 garu gadu garumā. 

Sameras mīklainās pazušanas stāstu noteikti var nosaukt par Benžamēna drāmu 24 gadu, deviņu mēnešu un astoņu dienu garumā, jo tieši tik ilgs laiks paiet kopš piknika dienas līdz visu puzles gabaliņu sakārtošanai Benžamēna stāstā. Sabolo darba notikumu galvenais vēstītājs ir Benžamēns, kurš 224 lpp. garumā cīnās ar atmiņām, notikumu labirintiem, murgiem, psihoterapeitu apmeklējumiem, zālītēm, vecāku ignorēšanu, teju vai uzmācīgu pagātnes taku uzmeklēšanu, it kā pēc 24 gadiem varētu atklāties kāds aizlūzis zāles stiebrs, akmeņu krāvums vai uzrauta tēkrekla pavediens, kas norādītu uz Sameras esamību.

Monika Sabolo ir radījusi teju vai perfektu psiholoģisko trilleri, ģimenes drāmu, krimiķi, taču bez neviena līķa un asiņu šļakatām. Patiesību sakot, Monika Sabolo Benžamēnam liek izstāstīt vienu no liriskākajiem romāniem, kurā valodu var baudīt ik lappusē un citātus krāt ierakstiem absolventu apsveikumu kartītēs. Pat tad, ja psiholoģiskas ģimenes drāmas un vēl jo vairāk cilvēku pazušanas stāsti nav jūsu interešu lokā, "Sameru" ir vērts lasīt valodas baudījuma dēļ. Nespēju atturēties, neminot dažus citātus.

"Esmu dzīvs pierādījums, ka ir iespējams dzīvot bez tiem, kurus mīlam visvairāk, un pat bez tiem, kas saturēja kopā tūkstošiem mūs veidojošo mazītiņo daļiņu. Mēs baidāmies mīļotos pazaudēt, tāpēc ka caur viņiem jūtamies īsti vai vismaz pasaulei mazāk sveši, bet, kad esam tos zaudējuši, par viņiem vairs nedomājam."
"Pelnu lietus bezgalīgās debesīs, tas apslēpj to laiku, kas pagājis, un to, kas nāk, un izšķīst tumsā, nakts putekļi naktī."
"Viņa aizbraukšana šķita apstiprinām ziņu no Visuma: cilvēki pazūd no mūsu dzīves, tā tas notiek. Daži mums doti uz mūžu, citi, galvenokārt tie, kurus mīlam visvairāk, cits pēc cita bez paskaidrojuma izgaist, viņi ir, un tad viņu vairs nav, un pasaule turpina griezties, vienaldzīga kā tāds primitīvs organisms, kurš sastāv no ūdens un tukšuma, traukdamies izplatījumā, kas tāpat sastāv no ūdens un tukšuma vai aklas sirds, caurspīdīgas, pilnībā aizņemtas ar savu pulsāciju."

Monikas Sabolo romānam "Samera" ir atrisinājums. Es par vainīgajiem klusībā jau biju pasludinājusi pilnīgi visus grāmatas varoņus, tostarp, protams, arī pašu Benžamēnu, brāli, kurš ir teju vai apsēsts ar māsu. Taču atrisinājums pārsteidza mani nesagatavotu, un tieši tādam ir arī jābūt vasaras (Samera - Summer - angliski "vasara") romānam melnos vākos - poētiskam, bet spriedzes pilnam līdz pēdējam burtam. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.