Pāriet uz galveno saturu

Grāmata kā vecmāmiņas stāsts


Kad šīgada janvārī izlasīju Dainas Avotiņas jaunāko darbu "Ceļā", nolēmu, ka noteikti par šo romānu vēlēšos padalīties ar plašāku lasītāju loku. Reti, bet reizēm man gadās lasāmviela, kas rada eksplozīvas sajūtas: domas un iespaidi pēclasīšanas posmā gluži vai laužas ārā ar vulkānisku spēku. Dainas Avotiņas darbs ir no tiem, kas vairāk atgādina rimtu sarunu ar omīti, kas no dienas dienā tiek pārcilāta prātā, kurai tiek meklētas atskaņas un noskaņas vēl ilgi jo ilgi pēc tikšanās. Tieši tāpēc pārdomas par "Ceļā" tik ilgi ir mitušas manā prātā, pirms beidzot iegūst publiskus apveidus. 

Šķiet, ka stāsti par 20. gadsimta vēsturiskajiem notikumiem mūsu valsts teritorijā ir izsāpēti līdz kaulam. Ģimenēs pieredzētais un čukstus izteiktais savijies ar tautas kolektīvajā atmiņā uz mītu un patiesības robežas balansējošiem notikumu izklāstiem. Pielāgošanās varas maiņām, savas sētas zaudējuma sāpes, bailes uzticēties tuvākajam veido teju vai katra latvieša genoma fragmentu. Tad kāpēc dažādu gadagājumu rakstnieki joprojām šķetina šo sāpīgo atmiņu kamolu? Kādas jaunas vēsmas var dot vēsturiskie romāni, kuru skaitam netiek paredzēta drīza samazināšanās? Un kāpēc neļaut sadzīt brūcēm un samierināties ar vēstures notikumiem, kurus nav neviena spēkos izmainīt?

Dainas Avotiņas romāna "Ceļā" vēstījums ir mierpilns, līgans un vienlaikus bangojoši paredzams kā jūras viļņi, kas rada jēgu romāna zvejnieku ikdienas eksistencei dažādo varasvīru laikos. "Jūra jāmīl vēl vairāk nekā paša sieva," atzīst Avotiņas darba varoņi, piebilstot, ka "zemnieks, kurš, posta spiests, pametis savu mīļo zemi, jūru neiemīlēs". Zalkšuciema iedzīvotājiem no senlaikiem zināms, ka jūra un zeme ir tās, kas viņu saimes baro un mīļo. Jūras un savas zemītes sniegtie augļi ir tie, kas ļauj izdzīvot pašiem un kaimiņiem, kā arī savu reizi spēj labot varasvīru lēmumus par labu Zalkšuciema ļaudīm. 

Romāna ievaddaļā Avotiņa raksta: "Zalkšuciems sprieda: ja vien darbs nebaida, saprāts nenojūk un pats neiekāro vieglu kunga godu, tad ar dzīvi viss ir un būs pilnā kārtībā. Kā tam arī jābūt." Šķiet, ka šī frāze - tā tam arī jābūt - ir viena no tām, kas romānā atkārtojas visbiežāk un dažādās situācijās. Tā norāda gan uz ļaudīm, kas ir samierinājušies ar gadu gaitā pieņemto lietu kārtību, gan uz jauniem apstākļiem, kurus nav iespējams ietekmēt nevienam, tāpēc labāk ir apzināties to nenovēršamību. Autore klusi un ar pietāti dokumentē ciema iedzīvotāju gaitas, šaubas un rīcību, taču paša lasītāja ziņā ir lemt, vai nepieciešams paust sašutumu par tā vai cita varoņa rīcību. Jā, mīlestība tiek solīta uz mūžu, bet ko darīt, ja Liktenis liek doties pa dzīves līkločiem ar aizsietām acīm?

Taču kur tieši ir Dainas Avotiņas romāna "Ceļā" teju vai vārdos neizsakāmā burvība? Kas liek šo darbu paturēt prātā vēl ilgi pēc izlasīšanas? Kāpēc tas tik ļoti spēj saviļņot, ja grāmatplauktos ir desmitiem līdzīgu stāstu?

Daina Avotiņa ir rāma stāstniece, kuras dabā nav izteikt kategoriskus spriedumus par daudzpusīgi (dažkārt pat pretrunīgi) interpretējamiem jautājumiem, un šo stratēģiju ievēro arī viņas darba varoņi. Jā, lasītājam ik pa brīdim var rasties vēlme sapurināt kādu no varoņiem, pateikt, lai saņemas un attopas, lai nedara to, ko nāksies nožēlot, taču autore ir klātesoša un ar vieglu tintes mājienu atrisina situāciju, pasakot Zalkšuciemā ierasto "tā tam jābūt". Jo arī mēs, lasītāji, zinām, ka nav izmaināma vēsture un atgriešanās Justa, Lūša, Ernas, Sisī un citu varoņu pagātnē. Taču vienmēr būs kāda vieta, kas piederēs tikai mums un par kuru varēs teikt ar Avotiņas vārdiem:
"Ciema rietu pusē jūra dienā auklēja sauli, naktī - mēnesi un zvaigznes, bet pati selga par šo ciemu stāvēja sardzē augu dienu un nakti, gan rāma un mīļa būdama, gan, nezin par ko sakaitināta, augsti, brīdinoši bangodama".

Dainas Avotiņas rakstības stils, valodas plūdenums un izjūta ir apbrīnojamas vērtības mūsdienu literatūrā. "Ceļā" ir teikumi, kurus gribas izgaršot, pie kuriem ir vēlme atgriezties un pārdomāt tikko lasīto. Valoda ir tā, kas romānu "Ceļā" padara neaizmirstamu un skaudri skaistu, tāpēc šī grāmata būs godā turama vēl daudzus gadus.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…