Lasīšanas ieteikumi #paliecmājās laikam. Nr. 2

Ne reizi vien esmu atzinusies, ka grāmatas ir mana atkarība. Man ir grūti bez tām dzīvot. Tikpat grūti kā bez pastaigām un kalniem, un gardumiem. Es domāju, ka grāmatas rada tādu kā miera, stabilitātes, ierastās dzīves sajūtu daudziem cilvēkiem, tāpēc turpinu ļoti subjektīvos ieteikumus, kas var noderēt #paliecmājās laikam. Pāris nedēļas atpakaļ apkopoju sarakstu ar e-grāmatām, kas atrodamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Tagad vēlos veidot nedaudz citādāku sarakstu, proti, izvēlējos četras lasītāju grupas, kurām piedāvātie darbi no Zvaigzne ABC mājaslapas ir gan drukātā formātā, gan arī e-grāmatu formātā. Un, kā grāmatā "Piezīmes par nervozu planētu" ir teicis Mets Heigs, tad "Lasīšana ir mīlestības izpausme", bet sevi mīlēt, iespējams, mums šobrīd vajag vairāk nekā jebkad iepriekš. Tad nu aiziet pie grāmatām!

 

Uzdevums no "Putniņa Toma ziemas stāsti"

Bērniem (un visiem tiem, kas joprojām novērtē labu bērnu grāmatu)
Aha, šī ir tā grupa, kura prasa gan priekšālasīšanu, gan arī mēdz ātri nogurt, grib dīdīties un brīžiem pat nevar izlemt, ko tad īsti vēlas darīt. Piedāvāšu četrus ieteikumus tiem, kas kādu brīdi spēj arī padarboties vieni paši.

Jutas Stīlas grāmata "Putniņa Toma ziemas stāsti" varētu šķist dīvains ieteikums pavasara laikā, taču mani vienmēr ir saistījuši darbi ar pievienoto vērtību, un šajā gadījumā interesanto, dzīvesgudro tekstu pavada gan jautājumi pēc stāstiņiem (tātad vecāki var pārliecināties, vai bērns patiešām ir lasījis vai tikai pāršķirstījis lappuses), gan arī daudzveidīgi uzdevumi. Krāsainās, mīlīgās ilustrācijas var kalpot kā ierosme visas ģimenes sarunām un vēl citu stāstiņu izdomāšanai. Jā, kāpēc gan pēc ziemas nevarētu būt Toma pavasara piedzīvojumi, kurus sacer pats mazais lasītājs? 

Fragments no "Vilka midzenis"

Ja jums šķiet, ka bērniem nav iespējams sarakstīt superaizraujošus krimiķus, tad jums ar steigu ir jāķeras klāt pie Annas Starobiņecas grāmatas "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs". Lūdzu, izlasiet to kopā ar savu bērnu un izbaudiet lielisko Māras Poļakovas tulkojumu! Grāmatas autore ir radījusi spilgtus tēlus - meža iemītniekus, kas katrs ir ar savām vājībām gluži tāpat kā cilvēki. Savukārt tulkotājai ir izdevies katru tēlu noslīpēt līdz pilnībai latviešu valodā, lai lasītājam prātā uzburtos i lēnīgais policists Āpsis, kurš sapņo tikai par došanos ziemas miegā, i bēdu sagrautā atraitne Zaķene, kas nebeidz vien atkārtot, ka viņa ir daudzbērnu ģimenes māte, kura palikusi bez apgādnieka, un tā varētu turpināt par katru tēlu. Jā, un te ir pavisam īsts krodziņš, kurā meža iemītniekiem patīk iemalkot... mušito. 

Tikpat aizraujoši brīži kopā ar (bērnu) grāmatu būs tiem, kuri nolems lasīt Arno Jundzes darbu "Šušnirks un pazemes bubuļi". Mums, pieaugušajiem, taču vēl spilgtā atmiņā ir bērnība, kad jebkādi neparasti bubuļi un babuļi raisīja smieklus, un ja vēl varoņiem bija kā-lai-to-vispār-izrunā vārdi, tad laimība šķita teju vai pilnīga. Kā jau kārtīgā bērnu grāmatā, arī šeit valdīs piedzīvojumu gars, taču neviens kārtīgs piedzīvojums neizpaliek bez ķezām un ķibelēm. 

Ja reiz par piedzīvojumiem, tad sarakstā noteikti jāiekļauj Dzintara Tilaka grāmata "Piezīvojumu meistari". Iespējams, ka šī bērnu auditorijai domātā grāmata mani uzrunāja tāpēc, ka uz tās vākas ir karte, savukārt es esmu karšu fanāts. Ja ir karte, tad tas nozīmē, ka gaidāmi piedzīvojumi, noslēpumi, slēpņi, kāda nerātnība, bēgšana vai kas cits, ko vecākiem varbūt izstāstīt pēc krietna brītiņa, kad sirdsklauves jau rimušās. Jā, vasara vairs nav aiz kalniem, un par to domāt var arī ar grāmatu rokās.

Vecākiem (un omēm, opjiem, auklēm, kaimiņiem un visādi citādi sociāli atbildīgiem pilsoņiem)

Elīna Zelčāne nesen dalījās ar savu un ģimenes pieredzi darbā "Arī labas mammas drīkst kļūdīties". Es gribētu teikt, ka kļūdīties drīkst ikviens, arī tētis, vecvecāki, lielais brālis un mīļā auklīte. Mums katram reiz pienāk brīdis, kad ir jānorauj "stopkrāns" ikdienas ritmam, kad esam sapīkuši, noguruši, izmisuši, negribam redzēt pusdienu šķīvju kaudzi un vakara pasaciņas vietā labprātāk ienirtu skuju ekstrakta vannā. Ikviens pieaugušais var nomest savu ideālā pieaugušā masku, un tāpēc mēs neviens nebūsim sliktāki. Elīnas Zelčānes grāmata ir jo īpaši aktuāla šādā brīdī, kad vecākiem ir jāpārspēj profesionāli cirka žonglieri, lai sabalansētu ģimenes dzīvi un darba pienākumus laikā, kad liela daļa ikdienas ir četru sienu robežās.

Savukārt Ronijas Džejas grāmata "Lai bērni būtu laimīgi" ir noderīga, lai saprastu, ka vecākiem (vai jebkuram pieaugušajam) nav jāizdabā ikvienai bērna vēlmei, jo bērns var būt laimīgs arī tad, ja soli pa solim viņam mācām atļautās robežas. Grāmatas ievaddaļā autorei ir šādi zelta vārdi: "nav tādu vecāku, kas spētu paveikt visu (un tas bērniem nemaz nebūtu labi)", taču bieži vien dzirdām, kā vecāku dzīve tiek pakļauta bērna aktivitātēm. Gribu padalīties ar vēl dažām Džejas atziņām, ko mums biežāk vajadzētu atcerēties ikdienā.

"Atgādiniet bērniem, ka arī jūs neesiet perfekti."

"Vecāki, kuri nekad nestrīdas, nav ideāls variants. Bērniem jāredz, ka mīlestība neietekmē sīkas nesaskaņas."

"Jo mazāk jūs darīsiet bērnu vietā, jo vairāk darbosies viņu prāts."

Taču, kā mēs to labi zinām, labi nodomi un jaukas apņemšanās reizēm sabrūk kā kāršu namiņi, vai ne? "Brašais Moriss. Nedēļa kājām gaisā" ir grāmata, kas jālasa visai ģimenei kopā, lai vecāki ar bērnu var pārrunāt situācijas, kurās mazajam Morisam nākas iepazīt jaunu vidi, noteikumus, pienākumus un emocijas. Iespējams, ka šī grāmata var palīdzēt kādai ģimenei sarunā ar bērnu par šodienas neskaidrajām bailēm, kuras neizbēgami izjūt arī mazais.

Grāmatas ko izlasīt, kad iestājas "es-vairs-nevaru-izturēt" stāvoklis

Viņi ir visur. Cilvēki, mūsu laikabiedri, kurus saucam par "idiotiem". Tomass Eriksons darbā "Apkārt vieni vienīgi idioti" patiesībā parāda, cik dažādi ir mūsu temperamenti, izteiksmes veidi, domāšana, rīcība, sabiedriskums, empātija, un līdz ar to nemaz nepastāv tāds viens "cilvēks", kas mums šķistu ideāla iemiesojums. Eriksons sniedz praktiskus padomus, kā dažādiem cilvēkiem sadarboties, kas jāņem vērā vadītājiem, ja projektā iesaistīti pretēju "enerģiju" darbinieki, kā veidot veselīgas attiecības arī ģimenē, lai nemitīgi neatskanētu pārmetumi, ka "viņš/viņa ir galīgs idiots, jo nesaprot, ko es saku". Laba grāmata, lai apstātos, pasmaidītu un apdomātos.

Pavisam nesen izdotā grāmata "Meitene hameleons", iespējams, tūlīt kļūs daudzu lasītāju tuvākais draugs. Piedāvājot jaunas sievietes Kaijas pieredzes stāstu par depresiju, grāmatas autori, kas ir profesionāli psiholoģijas un psihoterapijas speciālisti Natālija Morozova un Tarass Ivaščenko, virza lēnu, mierīgu, pamatotu dažādo situāciju skaidrojumu. Šī nebūs viegla lasāmviela, tāpēc negaidiet, ka Kaijas stāstā aprakstītie emocionāli grūtie brīži autoru izklāstā iedos tik ļoti kāroto nomierinošo tabletīti, taču grāmata var būt pirmais solis pretī dziļākai problēmas izpratnei, lai lasītājs varētu palīdzēt sev vai kādam tuvam cilvēkam meklēt tālākos profesionālos risinājumus. 

Labi zinām, ka ir daļa sabiedrības, kas tic strukturētam ūdenim, piena plēves nebaudāmībai, ķiplokiem pret vampīru atbaidīšanu vai ikrīta horoskopiem. Gerija Goldšneidera apjomīgais darbs "Astroloģija tev un man" patiesībā ir lieliska lasāmviela #paliecmājās laikam, jo šajā darbā varēsim uzzināt visu, kas mums noderēs pēcvīrusa laika apstākļos, piemēram, kā man kā Vērša zīmē dzimušai būtnei palūgt algas pielikumu. Taču, ja esat Skorpions un šobrīd netiekat galā ar sava mazā trīsgadnieka Vēža "nē" un "es pats" periodu, palasiet, kas teikts Goldšneidera darbā, jo varbūt miers un laimība mājā var iestāties pēc zīmju raksturojuma iepazīšanas. Ziniet, krīzes apstākļos jebkura lasāmviela, kas var viest cerības par mieru un klusumu ģimenes ligzdiņā, var būt noderīga, tāpēc paturiet prātā arī šādu ieteikumu.

Un nu - dzenam prom ikdienas rūpes!

Zinu. Tev arī vienkārši gribas apsēsties un nedomāt. Gribas "atslēgties". Gribas pamosties brīdī, kad visa vīrusa jezga būs pagājusi.  Gribas atpakaļ normālo ritmu. Skaidrību. Mieru. Visu tik ļoti ierasto. Un tāpēc te nu būs manas piecas grāmatas, kas šķiet tik normālas un saprotamas varbūt tieši tāpēc, ka ir publicētas līdz šī gada martam, kas cilvēces vēsturē jau ir nodēvēts par "visgarāko martu gadā".

Ingas Grencbergas romāns "Sestā sieva" - mīlestības un apsēstības stāsts, kuru pavada valoda, ko gribas izgaršot līdz zilbei.

Baibas Zīles stāstu krājums "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" - stāsti, kas nelaiž vaļā, liek sapņiem sajaukties ar īstenību un iebrist upē, lai saskatītu to vienu krāsaino oli, kas šķiet tur guļam tieši priekš manis.

Dainas Avotiņas romāns "Ceļā" -  jo es gribu piedzīvot tādus cienījamus gadus kā autorei, lai ne tikai spētu savirknēt kopā burtus, vārdus un teikumus sakarīgās pērlēs, bet vēl atcerētos šodienas notikumus. Daina Avotiņa ir jāiekļauj obligātās literatūras sarakstā ikvienam, kurš sevi uzskata par lasītāju! Viņas valoda un spēja izstāstīt notikumus bez liekas moralizēšanas ir apbrīnas vērta.

Sofijas Lundberijas romāns "Sarkanā adrešu grāmatiņa" - stāsts par to, ka ikviena cilvēka dzīve ir brīnumu un nejaušību pilna, un ikviens no mums esam kāda īpašajā "sarkanajā grāmatiņā". Mīlestības,  sirsnības un cilvēcības romāns.

Giljermo Martinesa kriminālromāns "Slepkavības Oksfordā" - ideāls veids, lai kādu vakaru izlaistu ziņu reportāžas, bet mēģinātu atšķetināt daudzās teorijas, ko var pielietot matemātiķi, lai runātu par noziegumiem. 

Tad nu atliek novēlēt izturību un vienmēr līdzās labu, aizraujošu, izklaidējošu vai uzmundrinošu grāmatu!