Gatavoties pirmā kucēna ienākšanai mājās ir gluži kā pirmdzimtā gaidībām. Āaaaa, help! Kas jāsteidz pirkt, ko var atlikt uz vēlāku? Guļamvieta, paladziņi, trauki, rotaļlietas, kucēnu barība... Fūuuu, viss! Ak nē!!! Viņam/viņai taču arī nagi būs jāgriež un reižu reizēm kažoks jāizķemmē! Vārdsakot, tāda paaugstināta adrenalīna koncentrācija ir nemitīgi, līdz tas pūku kamols ieveļas jaunajā mājvietā un saimnieki var sākt domāt racionāli.
Un kāda tad ir mūsu ikdiena ar korgiju? Gatavojoties mūsmājās sagaidīt Kori, visvairāk ieklausījos kolēģes un pieredzējušās "suņu mammas" Kristīnes padomos, un viens no tiem bija šāds: "Kad suni sāksiet vest ārā, iemāciet uzreiz pēc ienākšanas iekšā notīrīt kājas". Lai gan nereti aprakstos par korgijiem minēts, ka zemā vēdera dēļ/īso kāju dēļ viņiem pēc pastaigām ir netīra pavēdere, nav tā, ka Kori ārā līstu uz vēdera vai gulētu dubļos. Tiesa kas tiesa, ķepas gan Kori mazgājam pēc katras pastaigas, un ar "mazgājam" domāju ķepu slaucīšanu ar speciālajām dzīvnieku mitrajām salvetēm (ļoti reti) vai mazgāšanu vannā/dušā (gandrīz pēc katras pastaigas). Kori ļoti, ļoti ātri saprata, ka iecelšana vannā nozīmē ūdeni, kas savukārt viņai patīk, tāpēc ar ķepu tīrību problēmu nekad nav bijis (izņemot reizes, kad izpaužas korgija spītība un viņa vienkārši sēž un nav izkustināma no vietas). "Ejam uz vannu" nozīmē, ka itin bieži Kori turp jau skrien un sēž pie vannas istabas durvīm. Grūtāk ir šo pūkdupsi pēc ķepu nomazgāšanas nosusināt, jo reizēm šķiet, ka korgija ķepas ir kā tādas sfagnu sūnas, kas spēj uzsūkt rezerves mitrumu, tāpēc Kori ir pat vairāki ķepu slaucīšanas dvieļi. Un jā, mūsu korgijam nav iebildumu arī pret kārtīgu mazgāšanos vannā ar visu šampūnu un kažoka izmasēšanu ik pa kādam ceturksnim, kad šķiet nepieciešamība.
Gandrīz tikpat viegli mums veicas ar Kori zobu tīrīšanu, izmantojot speciālās pirkstiņsalvetes. Šķiet, ka te visi lauri pienākas ražotājam, kas tās izdomājis ar mentola smaržu/garšu, jo sākotnēji suns pat vairāk priecājās par to, ka ar salveti tika notīrīts degungals. Taču lai nu kā, bet par zobu tīrību Kori vetārsti slavē ikreiz, kad sanāk kāda tikšanās. Ausu labais stāvoklis gan ir tikai pašas Kori dabiskais nopelns, jo par korgiju ausu tīrīšanu praktiski var arī nedomāt. "Pašattīrošas" - tā par Kori ausīm teica vetārste, apskatot kucēnu.
Taču tad nāk tāda lieta kā nagu griešana, un šis nu gan ir mūsu korgija Ahileja papēdis. Kad ik pēc 2-3 nedēļām ir jāgriež Kori nagi, tad nelaimīgs ir suns un nelaimīga ir visa ģimene, kas tiek iesaistīti atrakcijā "novērs sunim uzmanību", mēģinot izmantot našķus, burkānus vai cukurzirņu pākstis. Nē, nav mēģināts dziedāt šūpuļdziesmas, bet domājams, ka arī šāds triks nepalīdzētu, tāpēc vienkāršākais variants ir Kori vešana pie vetārsta. Teorētiski Kori ķepu sakopšanai visi padomi ir izmēģināti, taču pieskaršanās ķepām, Koriprāt, joprojām ir pārāk kutelīga. Tiesa, ziemas laikā vakarā uzsmērēt ķepu krēmu Kori pat ļoti patīk. Eh, tāda nu mūsu Kori ir!
Iespējams, ka podiņmācībai varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču Kori stāstā īsā versija ir tāda, ka nezināmu iemeslu un kaut kādu supergēnu mutācijas rezultātā mūsu korgijam nevajadzēja izmantot nevienu no citu suņu saimnieku dotajiem padomiem. Sākot dzīvot pie mums, pusotru mēnesi Kori bija izvietoti paladziņi vairākās vietās dažādās dzīvokļa telpās, un šīs "nokārtošanās vietas" kucēns saprata pat pārsteidzoši labi. Ne 100 %, bet ļoti labi. Kad pēc visu pošu saņemšanas suns varēja droši doties āra pastaigās, podiņmācības sakarā bija divi galvenie padomi: paladziņus pamazām virzīt arvien tuvāk durvīm, lai suns saprastu, ka ārā iešana ir saistīta arī ar vēdera brīvību, kā arī vest suni ārā pēdējā pirmsmiega pastaigā teju pirms pusnakts, lai suns izturētu līdz 6-7 rītā. Mums nav atbildes uz to, kāpēc Kori teju uzreiz saprata, ka pastaiga ārā ir saistīta ar podiņlietām, bet neko īpašu sunim nemācījām un padomus vērā neņēmām, tikai klausījāmies un skatījāmies, kādus "man vajag ārā" signālus izdomās Kori. Nenoliegšu, ka ir bijušas naktis, kad viņa izdomā, ka ārā vajag iziet plkst. 4 vai 5 nakts melnumā, taču tās ir bijušas ārkārtīgi retas reizes, jo parasti Kori iziet ārā starp plkst. 8 un 10 vakarā, lai mierīgi nogulētu līdz 8 rītā. Ideāli, vai tad ne?
Šķiet, ka daudzi, apsverot par vai pret sunim dzīvoklī, izvērtē arī suņa riešanas pakāpi. Paldies visiem svētajiem gariem un visam kam citam par to, ka visus mēnešus, kamēr gatavojāmies Kori uzņemšanai mūsmājās, ne reizi negadījās izlasīt kādu rakstu, kurā būtu minēts, ka korgiji ir trakoti rējēji, jo kaut ko šādu rakstītu pamanīju tikai pēc tam, kad kucēns jau bija pie mums. Es gan neesmu pārliecināta, ka "korgiji rej" būtu mani atturējis no vēlmes dzīvot ar korgiju, taču varbūt es būtu apdomājusies, kā ar riešanu būtu jācīnās. Taču šis, tāpat kā šausmu stāsti par podiņmācības grūtībām, izrādījās fakts, kas uz Kori neattiecas. Patiesību sakot, man ļoti patīk suņu treneru Zaka Džordža (Zak George) un Brendona Makmillana (Brandon McMillan) grāmatās minētās pārdomas, ka riešana ir suņa DNS ierakstīta dabiska dziņa, jo riet prot ikviens suns un tas ir kas tieši šim dzīvniekam raksturīgs, tāpēc neviens suns nebūs tāds, kurš neries itin nemaz. Aleluja! Vai nav mierinoši šo zināt? Jā, ir suņi, kas rej vairāk, un ir tādi, kuri rej mazāk, un arī starp korgijiem noteikti atšķiras riešanas pakāpes, tāpēc varu runāt tikai un vienīgi par Kori. Jā, arī man nepatīk vai dara skumju tie suņi, kuri rej un rej, un rej, un rej teju vai nemitīgi, un es ļoti labi saprotu, ka nevienā daudzdzīvokļu namā kaimiņi nepriecājas, ja gadās dzīvot līdzās šādam sunim. Es arī nebūtu priecīga. Un mūsu ciemā vienu tādu nemitīgi rejošo dzīvokļa sunīti arī redzam teju ik dienas. Taču Kori ir ārkārtīgi labi pieņēmusi noteikumus, kādos ir jādzīvo, un tas nozīmē arī neriešanu bez iemesla. Protams, ka Kori ierejas! Kādreiz tas var būt reizi vai divas dienā, bet kādreiz būs vairākas dienas pēc kārtas, kad nekāds "vau!" neatskanēs. Kori ieriesies, ja trepēs sajutīs kāda nepazīstama cilvēka soļus (piemēram, kādas preču piegādes kaimiņiem). Viņa ieriesies arī tad, ja būs iemigusi, bet pie durvīm būs kāds no savas ģimenes. Vēl dzīvoklī (dažkārt) Kori ieriesies, ja kāpņu telpā būs kliedzoši un spiedzoši bērni (kliedzoši un spiedzoši bērni ir lieta, kas viņai nepatīk visvairāk). Arī āra pastaigās Kori ir pārsteidzoši klusa un ierejas vien tad, ja tiešām var saskatīt kādu iemeslu, kas būtu izraisījis suņa trauksmi vai nepatiku (piemēram, objekts "sniega lāpsta" pirmajās sniega šķūrēšanas reizēs tika pavadīts ar "vau, vau", jo tas bija kas liels, nezināms, trokšņoja un nesaprotami "mētājās", un arī "grabošas sniega ragavas" pavadīja riešana, jo šis nezināmais objekts arī trokšņoja).
Velsas korgijam pembrokam ir divi kažoki, kas, protams, ir jāņem vērā, jo putekļu sūcējs ir jādarbina katru dienu, taču nav arī tā, ka suņa spalvas nepārtraukti ir visriņķī un visapkārt. Jā, augusts bija kažoka nomaiņas mēnesis, kad tiešām suņa mati varēja noderēt dzijas kamolu veidošanai, taču pienāk diena, kad spalvas mešana apstājas arī pūkdupsim. Starp citu, mūsu pavisam parastais bezšķirnes kaķis Katons spalvošanās ziņā mūs bija ideāli sagatavojis Kori ienākšanai ģimenē, jo arī kaķim ir brīži, kad spalvas iet pa gaisu nevis plūktiņu rezultātā, bet jauna kažoka modeļa nomaiņas brīdī.
Korgijs ir aktīvs, dzīvespriecīgs, draudzīgs suns, kuram patīk pastaigāties ārā. Tas arī ir galvenais, ar ko vajag rēķināties ikvienam, kurš apdomā savu ikdienu vadīt ar korgiju. Un jādarbojas ar sunīti ir gan lielpilsētas dzīvoklī, gan klusā lauku sētā mežmalā. Noteikti nebūs divi vienādi korgiji, un pat vienā metienā nebūs divi raksturā, prātā un noskaņojumā identiski korgiji.
Apraksti par korgijiem un korgiju īpašnieku pieredzes stāsti noteikti var kādam palīdzēt, lai labāk apsvērtu visus par un pret, taču tikai ikdiena ar suni parādīs, kā ir īstenībā ar šo vienu konkrēto sunīti. Tāpēc nākamais ieraksts būs par to, ko grāmatas un raksti man par korgiju nepastāstīja.