“Mēs viņu uzmanīsim,” Kalvins sacīja. “Sunim nav veselīgi palikt vienam augām dienām. Viņam ir vajadzīgs stimuls.”
Par Pusseptiņi neparasto dabu noteikti varētu rakstīt atsevišķu ierakstu, taču galvenā doma šajā citātā, protams, ir tā, ka suns ir ģimenes loceklis, par kuru ir tāpat jārūpējas kā par bērniem, un neviens taču neatstāj mazus bērnus vienus pašus mājās, kamēr vecāki ir darbos. Vismaz tā tam līdz kādam saprātīgam vecumam vajadzētu būt.
Un šajā brīdī no grāmatas jāatgriežas uz īsto dzīvi, lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu, cik suņu saimniekiem vispār ir tādu iespēju (greznības?) doties uz darbavietu kopā ar savu četrkājaino mīluli. Iespējams, ja vien suns nav apsardzes posteņa darbinieks vai kāds cits ļoti neaizvietojams darbinieks, tad viņu nemaz tik vienkārši pierakstīt saimnieka darbavietā nevarēs. Man ir palaimējies, jo Kori ir gaidīta līdzstrādniece mūsu kopīgajā darbavietā Zvaigzne ABC.
Te gan ir nepieciešama neliela atkāpe. Kad Kori ieradās uz dzīvi pie mums, ar socializēšanos vēl bija jānogaida pošu dēļ, tāpēc pirmo pusotru mēnesi priecājāmies par iespēju kādam palikt mājās ar kucēnu. Sekoja kucēnu skola un sabiedrībā pieņemto suņu gudrību apgūšana, bet pēc tam - mans piecus mēnešus ilgušais pēcoperācijas laiks. To visu ņemot vērā, Kori savā septiņu mēnešu ilgajā kopdzīvē ar mums ne reizi nebija palikusi mājās viena pati ilgāk kā gājienā līdz pastam, kas neaizņem vairāk par 20 minūtēm. Jā, mūsu suns patiešām nezina, kā ir palikt ne dienu, ne arī pusi dienas mājās vienai pašai (taču Kori ļoti labi zina, cik nepatīkama ir sajūta, kad "viņas cilvēks" dodas prom bez viņas, jeb to sajūtu, ko angliski dēvē par separation anxiety, un par to kādreiz uzrakstīšu atsevišķi). Zinot, kā Kori skumst bez manis, plānā bija pēc iespējas ātrāk Kori iepazīstināt ar viņas jauno darbavietu, kurp būtu jādodas kopā ar mani, un tā nu tieši pirms novembra svētkiem šādu pēcpusdienas strādāšanu arī bijām izplānojušas. Pusi dienas tāpēc, ka nezinājām, kā suns jutīsies, kā pieņems jaunos spēles noteikumus par citām telpām, citu cilvēku klātbūtni, jaunām smaržām, podiņlietām un galu galā arī kāpšanu uz 5. stāvu.
Apbruņojušās ar Kori visvismīļākajām mantiņām, našķiem un ūdens pudeli, teju vai sprintera cienīgā ātrumā Kori bija gatava doties strādāt, pa ceļam vēl rātni sēžot Zvaigzne Cafe, kamēr tiek pagatavota mundruma kafija. Kāpiens uz 5. stāvu, no kura baidījāmies, Kori izrādījās dubultā pieveicams, jo vispirms suns skrēja vienu kāpņu posmu uz augšu, lai pēc tam skrietu lejā un uzmanītu, vai es tieku līdzi. Satikšanās ar kolēģēm bija tik priekpilna, it kā Kori viņas pazītu visu savu suņa mūžu. Suns gan tiešām arī satraucās, kad devos uz virtuves pusi, taču miers iestājās, kad arī viņa tika man līdzi. Stundās, ko pavadījām darbojoties, Kori gan nodemonstrēja, cik mīļš viņai ir ošņāšanas paklājiņš ar našķiem, gan pagulēja, gan apstaigāja telpas, gan pamanījās pa durvju šķirbu doties ekspotīcijā vēl stāvu augstāk. Rotaļlietas? Nu nē, tās visas palika maisā neaiztiktas, jo labi bija arī bez tām. Lai gan pati šajā brīdī nebiju klāt, Kori savā pirmajā darbdienā esot pat aizgājusi iepazīties ar Zvaigznes galvenā suņa Herolda guļvietu, un tas, manuprāt, parāda, ka šis mazais korgijmeitēns visur jutās droši un mierīgi.
Tāpēc nākamais ieraksts varētu būt tieši par to, cik viegli vai grūti ir ikdienā ar suni, īpaši tādiem kā mums, kuriem ikdienas pieredzes ar suni īsti nebija (pastaigas ar draudzenes suni neskaitās!).
P.S. Un jā, Kori nezināja, ka viņu jau no mazotnes liks strādāt par grāmatu lasītāju :)