Pārnesīsi, lūdzu, mani pāri tiltam?

Kad Kori jau bija pierakstījusies uz dzīvošanu mūsmājās, kaut kur kaut kādā veidā nonācu pie raksta par to, kā tiek izvēlēti kucēni, kuriem, iespējams, visa dzīve būs jāpavada kā policijas uzticamajiem sabiedrotajiem. Detalizēti visus knifiņus vairs neatceros, bet prātā palicis rakstītais, ka suņu karjeru kā dienesta suņiem varot noteikt jau agrīnā kucēna vecumā, kā vienu no pirmajiem testiem veicot kucēna nervu sistēmas/baiļu/zinātkāres pārbaudi ar kādu no cilvēkbērniem paredzētajām kustīgajām rotaļlietām, piemēram, staigājošu robotu. 

Tas man lika aizdomāties, ka ikviens suņa saimnieks un draugs, protams, vēlas gudru, kārtīgu, draudzīgu un arī drosmīgu suni. Suņkopībai domātās grāmatās autori plaši apraksta, kā izvēlēties sunīti, kā sagatavoties tā ienākšanai jaunās mājās, kā apmācīt iet pie pavadas un kā ļaut iztīrīt zobus. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka pat visizcilākajās grāmatās vienmēr būs tas viens teikums, kas sagraus ilūzijas par kaut ko paredzamu, ja runa ir par suni. Gluži kā tāds disklaimeris (angļu valodā "disclaimer" - "atsauce, atruna" jeb teksts, ko bieži redzam pie precēm un pakalpojumiem sīkā drukā un neizlasām, ka paši vien esam vainīgi, ja kaut ko lietojam un nesaprotam, ko ar to figņu iesākt) suņkopības grāmatās vīd teikums, ka pat viena metiena kucēni nekad nebūs vienādi raksturā, gudrībā, uzvedībā, ka arī konkrētas šķirnes suņu iezīmes ir tikai teorētiski spriedelējumi, jo viens bīgls varbūt būs izcils sava aroda veicējs un palīgs medībās, bet otrs varbūt būs negausīgs rīma, kurš labāk ēdīs picu, nevis dzīs pēdas zaķim.

Tātad stāsts par to, ka patiešām ar suņiem ir trakāk nekā ar bitēm, jo paredzēt nevar neko. Arī ar korgijiem. Kad palasu citu korgiju saimnieku stāstus par viņu ķepaiņiem, reizēm tiešām šķiet, ka apzīmējums "Velsas korgijs pembroks" ietver kādus trīs sējumus no slavenās Britu enciklopēdijas. Kādam suns ir nepārtraukts rējējs. Kādam suns visu laiku ķeroties stilbos un gāžot no kājām bērnus. Kāds cits apgalvo, ka nekādi nevarot iemācīt korgijam vārdus "ceļš" un "mašīnas", jo suns nekad neapstājoties. Kāds cits turpretī apgalvo, ka nekas pilsētā nav labāks kā korgijs, jo šis suns gan zinot, ka vienmēr pie ceļa un luksofora esot jāsēž vai jāgaida. Kāds apgalvo, ka nekad nevajagot izvēlēties korgiju kā ģimenes pirmo sunu, un pavisam noteikti to nevajagot darīt, ja ģimenē ir bērni. 

Nu ko, es savukārt teikšu, ka korgijs kā pirmais suns ir vienkārši lieliska izvēle, ja vien ir milzīga suņu mīlestība un sapratne, ka suns ir ģimene. Kā ikvienam ģimenes loceklim, korgijam būs savs viedoklis, savas vēlmes, savi ieradumi. Domāju, ka ne visu varēs izmainīt tieši tā, kā saimnieki to vēlēsies. Taču vienmēr nāksies ieklausīties savā sunī.

Kori ir ārkārtīgi zinātkārs suns. Viņai patīk visu ko pētīt, sēdēt, skatīties, ošņāt, pārdomāt, grozīt galvu, saraukt uzaci, pacelt galvu un atkal visu sākt no gala. Ar viņu ir bezgala interesanti, un es pat esmu izteikusi pieņēmumu, ka viņa ir ne tikai Vima Hofa dubliere ziemas laikā, bet arī attāla Alberta Einšteina māsīca. Ja būtu jāraksta grāmata par Kori, tad viņa būtu privātdetektīva asistente, nu gluži kā Robina Ellakota ir Kormorana Straika neizbēgama sabiedrotā. Viņdien šajā krūmu pudurī knapi izglābu dzīvību kādai parastai lauku pelei, kuru no Kori mutes šķīra vien astes milimetrs. Kori visu pamana. Tā pele, Koriprāt, noteikti bija pelnījusi atrasties aiz restēm par ežu mājas izdemolēšanu rudenī. Pēc tam mums bija jāpievēršas stirnu pēdu pētniecībai parkā. Un tad jāvēro, kāda maģija notiek ar tekošo kanāla ūdeni, kas pēkšņi ir citā agregātstāvoklī. 

Taču nevienā suņkopības grāmatā nebūs rakstīts, ka šis visnotaļ bezbailīgais suns krusas un stipra lietus laikā nekādos veidos nebūs pierunājams iziet darīšanās kaut līdz mājas stūrītim, ja ne pļaviņai. Nu nēeeee, mīlīši, Kori izies līdz ārdurvīm, bet tad ieslēgs atpakaļgaitas paātrinātāja dzinēju, lai nokļūtu drošībā istabā. Iet ārā ar lietussargu? Mammmmīīiiiit! Tikai ne to monstru rokā, lūdzu! Koka tiltiņš ziemā ir apledojis un čīkstošs, kad jāsper solis? Pasargdies', tēēeeeeetiņ mīļais, pārnesīsi mani pāri opā? Ā, un arī Ogres upes kustīgajam tiltam vari pārnest mani pāri? Pilsēta, centrs, tramvaji? Lūdzu, varam atgriezties pie nomierinošā blūza istabā? Tātad arī Kori ir savas fobijas, par kurām, iespējams, pasmaidīs citi korgiju saimnieki.

Bet kā tad esot ar tiem kucēniem un policijas testu? Izrādās, ja kucēns no tā kustīgā robota nebaidās, nemūk prom, neslēpjas vai nedara kādas citas muļķības, bet gan izrāda interesi par to kā objektu, tad esot liela varbūtība, ka kucēns varētu reiz dienās būt uzticams cīņubiedrs kādos policijas darbos. Baidīties no trokšņiem nedrīkst pat mazotnē, ja gribi kalpot dzimtenei! Tiesa, Jaungada salūts Kori pārāk lielas emocijas neizraisīja, jo Prezidenta runas laikā līdzās televizora skaņām skanēja Kori šņākuļošana un šļurp-šļurp-šļurp miegā, bet pēc tam bija četrocīga ausu masāža un tīri omulīga ņemšanās pa gultu.

Bet mēs ar Kori atgriezīsimies pie prātojumiem par peļu zūdamības likumiem un sajūsmas izpaušanu par ošņāšanas paklājiņiem, lai nākamreiz mēģinātu parunāt par tādu tematu kā suns un tā ikdienas tēriņi.