Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši
MK noteikumus nr. 266 par mājas/istabas dzīvnieku labturību, kur 16.3. punktā minēts, ka istabas sunītis jāved pastaigāties vismaz 30 minūtes divas reizes dienā? Vismaz šajā janvārī formālais likums vēl ir spēkā. Tiesa, es arī ceru, ka dienās, kad temperatūra ir krietnos mīnusos, apkārt nestaigā kontrolieru kolonijas ar hronometriem rokās, kas vēro sunīšu atrašanos pastaigas solī.
Lai nu kā, bet es uzticos acīmredzamajam, ka korgiji ir stāvā sajūsmā ne tikai par sniegu un ziemu kā tādu un gatavi ārā dzīvoties ilgi un bieži, bet arī lasītajam, ka korgiji var viegli saaukstēties pat tad, ja temperatūra ir zem +10 grādiem, īpaši mitrā un vējainā laikā. Nav tā, ka Kori tiek ietērpta savā mētelīti ikvienā pastaigā, taču to velkam ļoti bieži. Un mierīgi staigājam ārā ilgāk par stundu, ja sunim un pašiem ir labi!
Iespējams, ka visizdevīgākās pastaigu vietas ziemas laikā cilvēkiem un viņu suņiem ir pilsētu parki un takas. Kas zina, varbūt kādā cītīgi saimniekotā pilsētā parkos ir visatbildīgākie sniega šķūrētāji un smilšu kaisītāji, kas savukārt nozīmē to, ka ne divkājainiem, ne četrkājainiem katra kāja neiet uz savu pusi un nav jāizliekas par pingvīnu, kas patiesībā ir bezdelīga. Tā kā mūsu ģimenē nemiera gars ir ne tikai Kori, tad tieši kādas pilsētas takas pastaigai bija arī mūsu izvēle. Ieliekot cirkuli Google Maps, izvērtējot dienas gaismas ilgumu mūsu platuma grādos un vēl līdzņemamo našķu svaru, izvēle bija par labu Koknesei.
Par Kokneses pilsētas dabas taku kolēģe izveidojusi lielisku aprakstu
grāmatā "100 pastaigu takas Latvijā", un te nu es uzreiz atzīšos, ka zaļajos un krāsainajos gadalaikos, protams, šī vieta pievilina daudz vairāk cilvēku. Taču mums šī bija ideāla pastaigu vieta tieši Kori dēļ. Lai gan vairāk nekā 3 km gājienā sastapām vēl tikai trīs cilvēkus ejam apskatīt pilsdrupas un kādu kundzi vedam pastaigā mazu sunīti, varējām pilntiesīgi izbaudīt vientulīgu slidināšanos pa parka oficiālajām taciņām un bezceļu lāčošanu maršrutā
kur-acis-rāda. Patiešām ir jāatzīst, ka citos gadalaikos mēs rātni ejam gar zālienu, bet šobrīd tieši apledojušie taku posmi ir dzīvesgājumu apdraudošākie (vismaz cilvēkiem), tāpēc paldies par rudenī nesagrābtajām lapām, kas dažviet noteikti veicina dzīvildzi.
Pilsētu dabas takām ir kāda milzīga priekšrocība - tās iespējams izstaigāt dažādos virzienos un pilnīgi noteikti tieši tik lielā apmērā, cik katram ļauj laiks un spēki. Tā ir arī Kokneses parka un dabas takas lielākā vērtība - katrs var apskatīt tik daudz centimetru, cik vēlas. Ejot pa visplatāko ledus taku (šobrīd), var taisni aizslidināties līdz 11 metrus augstai koka skulptūrai ar nosaukumu "Mūžībai", taču pie tās var nokļūt arī ar slidināšanos pa apkārtceļiem, lai aplūkotu, ka arī vēsā ziemas dienā brangi plūst Pērses ūdenskrituma atveids. Arī parka šūpoles var izmēģināt, ja ir vēlme vēl stiprāku vēju ķert sejā, un arī ap 1701. gada zviedru lielgabaliem interesentu pulks nedrūzmējas. Tējas namiņā pokemonus neķer neviens, un upes krastā izvietotie soliņi arī piederēja tikai mums un Kori.
Patiesību sakot, ja līdzi ir termoss ar siltu dzērienu un našķi pašiem un sunim, tad ziemai nav ne vainas. Jā, kājas slīd, patiešām slīd. Jā, tie sasalušie dubļu pikuči zem lapām mēdz radīt kritienbīstamas situācijas. Bet pat visnotaļ pelēkajā sestdienā bija brīdis, kad pašķīrās mākoņi un ar mums sasveicinājās saule. Kori tika pie kārtīgas izskraidīšanās un ir uzsākusi gatavošanos siltā laika piedzīvojumiem. Starp citu, Kokneses parkā dzīvo kāda vāvere, kuras dēļ mēs nevarējām aizbraukt prom, jo šī atlētiskā būtne izdomāja mums rādīt trikus, kā no viena koka ātri nokļūt citā un tad atkal atpakaļ, un ja vāvere to var, tad mēs katrs varam saņemties uz pastaigām arī ziemā, lai vērotu to, kas citkārt būtu mazāk pamanāms.
Tad nu velkam vien siltas drēbes un dodamies piedzīvojumos kopā ar saviem ķepaiņiem! Izstaigājiet savu tuvāko parku un atklājiet to, kam citkārt paietu garām. Pētiet ķērpjus uz vējā nolauztiem zariņiem un apskatiet, vai ozolā - tajā, kas takas malā un kuram vienmēr paejiet garām, - tiešām dobums ir iepriekšējā veidolā. Kas zina, varbūt šī jocīgā ziema spēj iepriecināt ikvienu.
