Šī, kā jau jūs ziniet, ir Kori. Mana visīpašākā draudzene, kura katru rītu savu pamošanos atzīmē, man gultā nolaizot seju. Viņa pati noteikti neapzinās, cik daudz ir devusi man un visai ģimenei šī kopdzīves gada laikā. Kā viena no mūsu ģimenes, arī viņai pienākas vis-vis-vislabākais, ko mēs varam sunim dot (tāpat kā kaķim), tāpēc šajā ierakstā, kas top uz visnotaļ emocionālas stīgas, gribētos likt aizdomāties par to, ka suņa ienākšana ģimenē nenozīmē tikai "pabarot", "iet pastaigās" un "vakcinēt reizi gadā". Vārdsakot, nedaudz par sunīti un finansēm.
Laimīgas nejaušības dēļ (pirms sterilizācijas operācijas tika piedāvāts veikt asins analīzes, kas līdz trīs gadu vecumam pirms operācijām neesot obligāti) visnotaļ dzīvespriecīgā Kori jau astoņu mēnešu vecumā atklājās šādas tādas aknu rādītāju novirzes no normas, tāpēc stāsti par to, kā es Kori katru rītu pasniedzu mišelin zvaigznīšu ēdienus, ir tiklab suņa kaprīžu kā dzīves realitātes diktētas prasības, lai sunim dotu vislabāko, kas viņai ir nepieciešams. Pēc vairākiem zāļu kursiem un īpašāku brokastu variantu piemeklēšanas, šobrīd augstie aknu rādītāji ir samazinājušies, bet normas robežās vēl nav, tāpēc, visticamākais, Kori ar ēdiena izvēlību būs jānodarbojas visu mūžu. Sunītei ir "sava" ārste Anete, kura regulāri izvērtē asins analīzes, iesaka, ko ēdienkartē varam dažādot, kādas firmas sausos kraukšķus varam pamēģināt vakariņām, turklāt vienmēr aicina arī rakstīt e-pastus, ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības. Katra vizīte ir gandrīz stundu gara, turklāt vienmēr tikai un vienīgi par lietu: konkrēti Kori un viņas veselību. Nerunājam par skolēnu brīvlaika pavadīšanu Francijas Alpos vai mazdārziņa apsēšanu maijā. Lieki laikam piebilst, ka konkrētajā Dino Zoo klīnikā Kori vienmēr ir priecīga, mierīga un dodas labprāt pie ikviena no speciālistiem kā pie seniem draugiem.
Šo esmu jau teikusi un rakstījusi, bet teikšu un rakstīšu vēl, ka esmu pateicīga, ka Latvijā veterinārā medicīna ir ne tikai augstā līmenī, bet arī pieejama ārstu ziņā. Ja mīluļa saimniekam ir izdevies atrast "savu" klīniku, tad, manuprāt, var būt liels sirdsmiers, ka dzīvnieka veselības vēsture ceļo līdzi no speciālista pie speciālista, kā tam vajadzētu būt arī cilvēku medicīnas gadījumā, taču nav. Par Kori mums nekad, nekad nav bijis jāsāk kādam ārstam stāstīt viss no nulles, jo pirms vizītes ikviens jau ir izlasījis, kas un kā ir bijis iepriekš.
Veterinārārstu pieejamību un atsaucību ārkārtas gadījumā šī gada laikā esam piedzīvojuši divas reizes. Pirmā reize bija oktobra beigās, kad Kori sterilizācijas operācijai paralēli tika izoperēti arī liekie pakaļkāju pirksti (arī tā nav obligāti veicama lieta, bet suns var traumēties skrienot vai citās situācijās), bet dažas dienas vēlāk vēl pirms kārtīgas sadzīšanas vienai ķepai sāka nākt vaļā diegi. Klīnikā piedāvāja ierasties uz ārkārtas vizīti dažas stundas pēc zvana, ārste nomierināja, ka viss būs labi, iedeva līdzi šķīdumus un smērītes, pamācīja, kā šuvju vietas apstrādāt. Par "paldies", jā.
Otrā reize ir šīs dienas, kad pūkdupsis saņēma ikgadējo vakcināciju un nodeva regulārās asins analīzes, taču gandrīz nedēļas garumā piedzīvoja kaut-ko-sliktu-ar-punci, kas izpaudās arī kā negribu-ēst-vispār dienas, tāpēc bija vajadzīga ārpuskārtas ārsta vizīte, ātras asins analīzes un pāris injekcijas.
Cenas, protams, dažādās vetārstu praksēs un klīnikās var atšķirties, un mūsu pieredze ir tikai par konkrētiem pakalpojumiem konkrētā vietā, taču cenas der kā orientieris. Ikgadēja vakcinācija ir 27 eiro, asins analīzes ir 55 eiro, ārsta speciālista atkārtota konsultācija ir 35 eiro, piecu dienu kursam tabletes pret caureju maksā 15,90 eiro, bet septiņu dienu probiotiķu kurss vēl 9 eiro (te es uzreiz gribētu uzsvērt, ka šīs ir ļoti niecīgas izmaksas, jo nopietnām operācijām vai sarežģītākām procedūrām izmaksas ir krietni lielākas). Sarēķinot vienu plānoto vizīti un vienu neplānoto, redzams, ka vienas nedēļas laikā Kori ir iztērējusi tieši 166,66 eiro par ārstiem, procedūrām un zālēm (ļoti neplānotiem gadījumiem Kori ir arī pašai sava veselības polise). Viņas speciālā pārtika, vistu šķiņķīši, foreles astes un jaunā virves rotaļlieta šajā summā netiek ieskaitīta. Tas ir tikai viens suns un viņas plānotie un neplānotie medicīnas izdevumi! Mani pilnīgi neviens nevarēs pārliecināt, ka viņa suns vai kaķis nekad, nekad nav bijis jāved pie vetārsta, tāpēc vēl jo mazāk es ticu, ka piecus vai desmit mājas mīluļus ir tikpat viegli uzturēt un apkopt kā vienu vai divus. Jā, šeit es metu akmeni uz nesen lasīto stāstu, ka kāda patversme adopcijai nodeva sunīti saimniekiem, kuriem jau bija kopā 12 suņi un kaķi, un šis ir tikai viens no stāstiem, jo noteikti ne tik publiski ir zināmas arī kaķu tantes ar 16 kaķiem divās istabās un vēl līdzīgi stāsti.
Suns un kaķis ir ģimene. Nē, viņi nav lietas kā fērbiji, beibī borni vai tomaguči, tikai dzīvāki un reālāki. Viņi ir vieni no mums. Suns, kaķis un jebkurš cits mājas mīlulis nozīmē to, ka viņam ir tādas pašas vajadzības kā viņa cilvēkam, un tas var nozīmēt arī steidzamu vizīti pie ārsta un papildu izdevumus. Es patiešām ticu, ka patversmēs nonāktu mazāk dzīvnieku, ja cilvēki apzinātos, ka atbildība par dzīvnieku nozīmē arī atbildību par viņa veselību, ne tikai skaļu lozungu, ka "mans suns ir paēdis un pie ķēdes nedzīvo". Mājdzīvniekam ir tiesības uz visu labāko gluži kā Viņa Cilvēkam.