Pienākot agrajam un pasakaini skaistajam pavasarim, arvien vairāk priecājamies par to, ka Kori mums ir no tiem suņiem, kuri ne tikai neprotestē, braucot ar automašīnu, bet arī diezgan lielus braucienus ar regulāriem pitstopiem uztver ļoti mierīgi. Tāpēc Kori vienmēr ir gatava brīvdienā pēc agrām brokastīm plkst. 8.00 doties piedzīvojumā ar vēlīnu atgriešanos mājās pirms pusnakts. No Ziemeļkurzemes piekrastes līdz Ziemeļvidzemes mežiem un Ziemeļlietuvas muižām un pilīm - tik liela ceļotāja ir bijusi Kori šajā pavasarī. Viens ir pavisam skaidrs - šis korgijs ir dabas un mazpilsētu mīļotājs, lai gan Kori neiebilst arī rāmai pastaigai Rīgas centrā un kafejnīcas apmeklējumam.
Lūk, un tā nu kādai jaukai maija sestdienai tapa plāns doties izbrauciena lokā pa līkumotajiem Vidzemes pakalnu ceļiem līdz tuvējās Latgales ūdeņiem: Lubānas ezera mitrājam un Tīrumnieku (Teirumnīku) purva takai, un šis brauciens vienā virzienā mums sanāk teju 200 km. Jārēķinās, ka liela daļa maršruta būs arī pa zemes ceļiem, tāpēc ļoti smalku un komfortablu braucienu cienītājiem šīs apskates vietas neieteikšu, ja vien mērķis nav piedalīties pie Degumniekiem redzamajā balsu vākšanas akcijā par ceļu kvalitāti. Taču ikvienam citam šis var būt ļoti patīkams atpūtas un izstaigāšanās maršruts.
Noteikti nesteidzieties iztraukties cauri Degumniekiem, bet veltiet kaut 20 minūtes laika nelielā Degumnieku ciema centra apskatei! Ceļu krustojumā ir Gotlība skola - ēka, kas datēta ar 1883. gadu un kuras logu vietā šobrīd ir kādreizējo skolēnu foto. Iespējams, ka sestdienas priekšpusdienā sastapsiet tikai vienu kājāmgājēju uz ciema bodi un no tuvējās mājās manīsiet kādu vecu vīru cērtam malku, taču sakopts būs ik paksis, tātad dzīve te kūsā gan. Par manu aizraušanos šajos mazciemos ir kļuvusi tviterdēļu lasīšana - informācijas/ziņojumu stendu izpēte (nezinu, vai kāds latviešu valodas, kultūras vai cita līdzīga virziena pētniecības institūts to jau dara, bet ja nu nedara, tad es aicinātu kā mūsdienu kultūrfenomenu pētīt šos infostendus, jo pēc pāris gadsimtiem tie var izrādīties teju vai tautasdziesmu statusam pielīdzinātas vērtības, jo atrodami ir gan mācītāju, kapu pārziņu un feldšeru telefona numuri un darba laiki, gan sēklas kartupeļu šķirņu uzskaitījumi un amatierteātru izrāžu laiki). Arī Degumniekos tāds infodēlis ir, turklāt plakāti par pasākumiem bija par gaidāmajiem notikumiem, ne pērno Jāņu ielīgošanu.
Līdz Lubāna mitrājam mazs gabaliņš vēl braucams pa smilšainajiem ceļiem, taču arī te ir liela varbūtība nevienu citu vāģi nesastapt līdz pat ezera centrālajai pieturvietai. Lubāns ir Latvijas lielākais ezers, tāpēc vieta te pietiks ikvienam, kurš vēlēsies pastaigāties vai pat sauļoties ezera krastā. Galvenajā pieturvietā ir informācijas centrs, grilla vietas, šūpoles, atpūtas soliņi un aptuveni 500 metrus gara pastaigu strēle, lai aplūkotu ezeru, niedres, kukaiņu māju, noklausītos varžu un putnu simfonijas un varbūt ar sevi uzcienātu arī vietējos odus. Jā, pabraucot vēl nedaudz uz priekšu, ir arī labiekārtotas atpūtas vietas, lai sauļotos un baudītu ezera priekus. Būtiska piezīme: tāda svarīga ēka kā WC te tika manīta vismaz trīs vietās. Ak, un ja vēl kāds fano par skaitļiem tāpat kā es, tad der atcerēties, ka Lubāns ir 15 000 gadus sens veidojums. Vai gan tas nav pārpasaulīgi neparasti, ka varam stāvēt pie kaut kā tik sena 2024. gadā, kad mazs un priecīgs pūkdupsis ir tikai gadu un trīs mēnešus vecs?
Joprojām braucot pa smilšu ceļiem (un iztraucējot ēšanu laiskai govij klasiskā ainavā ar pieneņu fonu un ūdens cisternu), pienāk arī nogriešanās meža ceļā uz Tīrumnieku taku. Takas sākumā ir gan paliela atpūtas vieta maltītes ieturēšanai, gan WC. Nepaslinkojiet un izlasiet uz informācijas dēļa rakstīto pirms pastaigas sākšanas, jo mēs tikai pēc pastaigas uzzinājām, ka pie ezera aug viens no bīstamākajiem Latvijas augiem - indīgais velnarutks (te nu es priecājos, ka Kori nav kāre bāzt mutē kaut ko augošu un pat vispār nokāpt no takas, ja tā ir ar dēļiem klāta).
Lokveida takas garums kopā ir 1,5 - 1,7 km, un puse šī maršruta ved gar Tīrumnieku ezeru pa dēļu laipām, bet pastaigas otra puse ved pa meža taku. Ezera pusē ir vairākas atpūtas vietas - platformas ar soliņiem. Iespējams, ka šī pastaigu vieta nav tā piemērotākā īpaši sirdi plosošu sarunu veikšanai, jo krastmalā ir izcila dzirdamība, protams, ja vien gadās būt tādā laikā, kad ir vēl kāda pastaigu kāra kompānija (kad mēs piebraucām, satikām to pašu melno sunīti, ar kuru sasveicinājāmies Lubāna ezera krastos, taču viņas saimnieki karstuma dēļ pa taku negāja, bet pēc pastaigas stāvvietā bija vēl trīs automašīnas). Taku ir ļoti, ļoti viegli iziet, jo dēļu laipas ir gana labas un kājas neķeras, bet meža taka ir plata. Atpūtas vietas ezera krastā ir lieliskas, jo te ir vēlme sēdēt, sēdēt un aizmirst par to, ka mērojams arī mājupceļš.
Tīrumnieku purva takā pilnīgi legāli drīkst staigāt ar suni pie pavadas, par to liecina norāde uz informācijas stenda. Šī ir viena no manām šī pavasara lielākajām mistērijām: kā izzīlēt, kurā parkā, kurā purva takā, kurā apskates objektā un kurā piejūras kvadrātā suns savu ķepu drīkst spert, bet kur - nē. Pēc "uzbūves" un galvenajiem aprakstiem Tīrumnieku purva taka ir līdzīga ļoti populārajai Lielo Kangaru dabas takai Pierīgā (arī ezers, arī dēļu laipas teju visā takas garumā), taču šeit suņa piktogramma ir pārsvītrota ar sarkanu līniju kā nevēlama parādība. Tāpēc vediet savus pūkdupšus jaukos piedzīvojumos uz Lubāna mitrāja pusi, neaizmirstot mājupceļā aplūkot Varakļānus ar tā baznīcām un uzkāpt Teiču dabas rezervāta skatu tornī (mēs arī to izdarījām), lai diena vēl iespaidiem bagātāka. Latvijā ir interesanti pastaigāties pat vietās, kur dažus gadus nav būts.
Vai vietās, kur nekad nav būts. Tieši tāpēc Kori stāstos par pastaigu takām nākamais ieraksts būs par Lustiņdruvas taku un Kokšu ezeru dabas taku.