Pāriet uz galveno saturu

Biznesa ideja gardēdim

Ir divi BBC raidījumi, kurus cenšos noskatīties katru nedēļu: Click un Fast:track. Pirmais ir par tehnoloģijām - datoriem, mobilajiem telefoniem, spēlēm, aplikācijām un citām aizraujošām lietiņām, bet otrais - par/ap ceļojumiem. Šoreiz runa par nesen vienā no Fast:track pārraidēm redzēto, proti, ēst gatavošanu kā socializēšanās un tūrisma veicināšanas rīku.
Idejas būtība ir pavisam vienkārša, vismaz spriežot pēc raidījumā redzētā sižeta par Franciju (taču šādas kustības esot arī citviet pasaulē). Katru otro svētdienu pie Pjēra (sauksim viņu tā) sapulcējas ļaudis, kurus interesē vietējās zemes, šajā gadījumā Francijas, ēdieni. Pjērs uz vakariņām "ielūdz" līdz piecdesmit cilvēkiem, bet ziņa par svētdienas pasākumu, protams, pie potenciālajiem ēdājiem nonāk ar modernajiem saziņas līdzekļiem. Tiesa gan, ikvienam, kurš konkrētajā svētdienas vakarā vēlas ierasties pie Pjēra uz maltīti franču gaumē, ir iepriekš jāpierakstās. Mājastēvs pats sagaida savus ciemiņus, turot rokā viesu sarakstu. Katrs viesis var piedalīties ēst gatavošanas procesā, klāt galdu, arī nomazgāt traukus. Katrs pēc saviem ieskatiem kopkatlā ziedo kādu naudas summiņu, ja pasākums ir paticis (lieki gan piebilst, ka taipusē Eiropas cilvēki neiedomājas doties prom nemaksājot).
Kāda tad ir pasākuma būtība un kāpēc šī kustība ir kļuvusi tik populāra? Pirmkārt, tūristiem bieži vien gribas uzzināt kaut ko vairāk par valsti, kuru viņi apmeklē, nekā tūristu ceļvežos ir minēts. To vislabāk izdarīt, runājoties ar vietējiem cilvēkiem. Maltītes turklāt ir tas brīdis, kad cilvēkiem parasti kust mutes ne tikai no ēdiena košļāšanas. Šāda veida valsts un tās kulināro tradīciju iepazīšana paver iespēju vēl plašākai daudzu tautību bērnu iepazīšanai, jo pie viena galda var sagadīties francūzis, anglis, indietis un ķīnietis. Lieki piebilst, ka vakariņas var ievilkties līdz rīta gaismai, ja vien kompānija ir labu labā.
Fast:track sižetā tika uzsvērts, ka cilvēki ierodas Francijā speciāli uz Pjēra organizētajām vakariņām. Tātad tās ir kļuvušas par zīmolu. Iedomājos, ka nebūtu slikti, ja arī Latvijā tūristi ierastos tādēļ, ka kāda Anna vai Kārlis rīko vakariņas latviešu gaumē. Tiešām nebūtu slikti, ja latvieši arī uzķertu šo biznesa ideju un pasaules apsēstību ar kaut ko netradicionālu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...