Pāriet uz galveno saturu

Biznesa ideja gardēdim

Ir divi BBC raidījumi, kurus cenšos noskatīties katru nedēļu: Click un Fast:track. Pirmais ir par tehnoloģijām - datoriem, mobilajiem telefoniem, spēlēm, aplikācijām un citām aizraujošām lietiņām, bet otrais - par/ap ceļojumiem. Šoreiz runa par nesen vienā no Fast:track pārraidēm redzēto, proti, ēst gatavošanu kā socializēšanās un tūrisma veicināšanas rīku.
Idejas būtība ir pavisam vienkārša, vismaz spriežot pēc raidījumā redzētā sižeta par Franciju (taču šādas kustības esot arī citviet pasaulē). Katru otro svētdienu pie Pjēra (sauksim viņu tā) sapulcējas ļaudis, kurus interesē vietējās zemes, šajā gadījumā Francijas, ēdieni. Pjērs uz vakariņām "ielūdz" līdz piecdesmit cilvēkiem, bet ziņa par svētdienas pasākumu, protams, pie potenciālajiem ēdājiem nonāk ar modernajiem saziņas līdzekļiem. Tiesa gan, ikvienam, kurš konkrētajā svētdienas vakarā vēlas ierasties pie Pjēra uz maltīti franču gaumē, ir iepriekš jāpierakstās. Mājastēvs pats sagaida savus ciemiņus, turot rokā viesu sarakstu. Katrs viesis var piedalīties ēst gatavošanas procesā, klāt galdu, arī nomazgāt traukus. Katrs pēc saviem ieskatiem kopkatlā ziedo kādu naudas summiņu, ja pasākums ir paticis (lieki gan piebilst, ka taipusē Eiropas cilvēki neiedomājas doties prom nemaksājot).
Kāda tad ir pasākuma būtība un kāpēc šī kustība ir kļuvusi tik populāra? Pirmkārt, tūristiem bieži vien gribas uzzināt kaut ko vairāk par valsti, kuru viņi apmeklē, nekā tūristu ceļvežos ir minēts. To vislabāk izdarīt, runājoties ar vietējiem cilvēkiem. Maltītes turklāt ir tas brīdis, kad cilvēkiem parasti kust mutes ne tikai no ēdiena košļāšanas. Šāda veida valsts un tās kulināro tradīciju iepazīšana paver iespēju vēl plašākai daudzu tautību bērnu iepazīšanai, jo pie viena galda var sagadīties francūzis, anglis, indietis un ķīnietis. Lieki piebilst, ka vakariņas var ievilkties līdz rīta gaismai, ja vien kompānija ir labu labā.
Fast:track sižetā tika uzsvērts, ka cilvēki ierodas Francijā speciāli uz Pjēra organizētajām vakariņām. Tātad tās ir kļuvušas par zīmolu. Iedomājos, ka nebūtu slikti, ja arī Latvijā tūristi ierastos tādēļ, ka kāda Anna vai Kārlis rīko vakariņas latviešu gaumē. Tiešām nebūtu slikti, ja latvieši arī uzķertu šo biznesa ideju un pasaules apsēstību ar kaut ko netradicionālu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas