Pāriet uz galveno saturu

Kārtējās gastronomiskās izvirtības

Es ar prieku gaidu katras brīvdienas, bet jo īpaši tās, kas ir garākas par divām dienām. Es vienmēr ceru, ka šoreiz varēšu izgulēties, sakārtot māju, palasīt kaut ko nopietnu un kaut ko pavisam muļķīgu, pavāļoties, pablenzt TV kastes ekrānā kādu daudzmaz manām (kaprīzajām) interesēm atbilstošā raidījumā ar zināmu noslieci uz zinātniskumu, pagatavot kaut ko gardu, pastaigāt ārā, bet... pienāk kārtējais pirmsdarbdienas vakars un man nākas plēst matus par ieplānotajiem, bet neizdarītajiem darbiem (draugiem.lv profila info esmu ierakstījusi, ka esmu mazliet ķerta uz perfekcionismu un darbaholismu). Un tā ir arī tagad svētdienas vakarā...
Taču es nebūtu es, ja starp visiem darbiem - izdarītiem, apdarītiem un neizdarītiem - neiemanītos vēl multitāskot un rosīties virtuvē, un tā gan ir taisnība, ka, ja es nebūtu savā pašreizējā darbā starp grāmatām/tehnoloģijām, tad būtu savā gardo našķu ražotnē kādā supermazā un vien pārdesmit ļautiņiem zināmā kafejnīcā/restorāniņā. Par to noteikti liecina arī šo brīvdienu meistardarbi - četri līdz šim negatavoti ēdieni, turklāt no vairākām tādām sastāvdaļām, kas līdz šim mani nav "uzrunājušas"  un raisījušas labu apetīti.
Visvienkāršākais un parastākais ēdiens no šiem četriem bija ābolkūka ar nedaudz neparastu mīklu, proti, paniņām. Turklāt ābolu šķēlītēm pa virsu nācās liet krējuma, olu un vanilīna putriņu. Rezultātā viss cepās krietnu stundu, bet iznāca nu tik gards, tik gards, ka visi baudījām un cepējs tika slavēts (nu kapēc gan man to neatzīt, vai ne?).
Pusdienu ēdienā bija... grūbas, ko ikdienā lietojam ļooooooti reti. Taču šoreiz man ienāca prātā tās sataisīt kopā ar salātiem un konservēta tunča gabaliņiem. Uzreiz pasaku, ka esmu sāls nīdēja, un arī šiem salātiem netika likts sāls, jo visu garšu radīja tuncis. Rezultāts? Ņammmm! Izskatījās šādi:
Šodiena sāka pārvarēt manu absolūti noraidošo attieksmi pret visu lielāko biedēšanas svētku simbolu -  ķirbi. Brrr, kā es esmu līdz šim centusies izvairīties no šī dzeltenoranžā monstra! Lūdzu, nekādus ķirbju salātus, sautējumus, nu neko, neko!!! Taču šonedēļ biju nolēmusi, ka taisīšu ķirbju biezeņzupu, jo nevarēju izturēt, ka virtuvē pie radiatoriem mētājas tas palielais monstrs un atgādina par savu esamību ik dienas. Tas nu šodien tika nolemts to nokaut un likt lietā ķirbju biezeņzupā ar trīs burkāniem, diviem kartupeļiem,  tējkaroti ingveru un rīvētu sieru. Un bez sāls! Katra ēdāja šķīvītī šis biezenis tika pārkaisīts ar saulespuķu sēkliņām. Ņammmm, kas to būtu domājis, ka šī garšas buķete ir tieši tas, ko esmu vēlējusies? Gardi, tas tiešām bija gardi... vismaz manam vēderam!
Nogalinot ķirbi, daļa tika upurēta ķirbju cepumiņiem, kas arī iepriekš nekad nebija gatavoti. Taču arī tie ir tik elementāri pagatavojami un neprasa nekādu Kaucmindes vecmāmiņas gēnu, ka būs pa spēkam pat mūždien skrienošai biznesa vāverei, kas caurduri neatšķir no caurumotāja. Kas vajadzīgs, lai dabūtu kaut ko līdzīgu šīm uz pannas uzliktajām pickām?
Sarīvē ķirbi rupjās skaidiņās un liek sautēties kopā ar 100 gr cukura un 50 gr sviesta. Šis process ilgst kādas 15 minūtes. Tad sautējumu noņem no uguns un mazliet padzesē. Pēc tam pievieno 100 gr maltas mandeles, vienu sakultu olu, vienu tējkaroti kanēļa, vienu tējkaroti ilgvera, 100 gr miltus un žāvētas dzērvenes - cik nu katram ir tā vēlme (es piebēru visu paciņu - 100 gr). Un mīkla ir gatava! Pirmā panna ar cepumiem cepās diezgan ilgi, taču pēc tam jau process bija gana raits un ilga vien kādas 20 minūtes. Vai man būtu vēlreiz jāsaka, ka cepumi bija mutē kūstoši un ēdājiem lika labpatikā slaucīt siekalu no zoda? Turklāt nekāda ķirbja (pretīgā) garša!!! Tagad es zinu, ka šādā kombinācijā ķirbi varu iedabūt iekšā ar prieku, un mans nākamais mēģinājums būs izcept šāda veida ķirbju kūku.
Vēl tikai draudzīgs padoms, pirms skrien kaut savu ķirbi - cepumiem nav obligāti japievieno mandeles, tas ir tikai tāds, manuprāt, grezni dārgs prieciņš, ko ikdienā var arī izlaist. Vola! Labu apetīti!

 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…