Pāriet uz galveno saturu

Par trakiem večiem un putniem mūsu galvās

Ir brīži, kad starp katru dienu iznākošajiem ārzemju autoru darbiem roka stiepjas pašmāju autoru garadarbu virzienā, un tā nu reklāmu vilināta nolēmu izlasīt Paula Bankovska stāstu krājumu "Trakie veči", kas izdevniecības "Dienas Grāmata" paspārnē izdots maija beigās. Uzreiz jāsaka, ka ar šo darbu aizrāvos tā, ka lasīju skaļi mājiniekiem, un grāmata jau ir sākusi ceļu pie citiem lasītājiem. "Trakie veči" ir tieši tik traks darbs, lai tajā katrs no mums saskatītu sevi un vēl vismaz piecus savus radus, draugus, paziņas vai vienkārši ļaudis, par kuriem esam dzirdējuši.


Šķiet, ka katru mēnesi nākas dzirdēt tādas frāzes kā "tas jau viņam pilnmēness dēļ", "ko tu gribi, tagad pilnmēness, tāpēc visi pa telefonu bļaustās", "pagaidi, pāries pilnmēness, klienti nomierināsies" un vēl desmitiem līdzīgas, kurās atslēgvārds ir "pilnmēness". Paula Bankovska "Trakie veči" ir apkopoti astoņpadsmit asprātīgi un sabiedrību precīzi raksturojoši stāsti, kas visi šķiet ņemti no pilnmēness operas. Vai tas būtu 86 gadus vecais vīrs no stāsta "Atgriežoties pie galvaskausa jautājuma", kurš mūža garumā cītīgi pētījis Raiņa galvaskausa mīklu un nu vēlas pusotru miljonu eiro kādas, viņaprāt, nozīmīgas ēkas būvniecībai, sporta entuziasts no stāsts "Olimpiskajam sportam veltīts mūžs", kurš neatbalsta kērlingu kā olimpisko spēļu disciplīnu, bet vēlētos ieviest sinhrono skriešanu, pašpasludinātais ārsts no stāsta "Manas dziedinošās spējas", kurš izklāsta savas deviņas slavenākās ārstniecības metodes, starp kurām ir kurmja rakumu novārījums, par kuru tiek dots šāds padoms: "Auksts un atšķaidīts ar ūdeni, attiecībā 1:2, novārījums veicina vēdera iztukšošanos, karsts un neatšķaidīts lietojams kā līdzeklis pret caureju" (52. lpp.) un vēl citi izteiksmīgie personāži.

Bankovska darbu var lasīt vairākos līmeņos. Pirmkārt, tas ir lielisku, asprātīgu stāstu apkopojums, kuru turēt grāmatplauktā un paņemt pārlasīšanai draņķīgās dienās un slimojot. Lasīt, lai vienkārši izsmietos par lielveikalos iemūrētajām jaunavām, melnajiem vīriem, vadoņu dzīvošanu mežā un citiem it kā trakiem tipiņiem. Taču jāatceras, ka katrā stāstā, pat visneticamākajā, ir kriksītis taisnības,  un šeit nu pietiek atsaukt atmiņā bērnībā dzirdētos spoku stāstus par melnajām rokām un vīriem vai vecāku itin bieži teikto "Nokriti? Tas nekas! Papūt un sāpes pāries!". Bankovskis mūsu no paaudzes paaudzē pārmantotās burvestības, ticējumus, mītus un māņus apkopojis, lai parādītu, ka katrs no mums savu reizi ir bijis kāds no "trakajiem večiem".

Otrkārt, Pauls Bankovskis nebūt neizsmej savu stāstu varoņus. Gluži pretēji: ikviena stāsta personāži tiek atspoguļoti kā cienījami laikabiedri, katram tiek ļauts izstāstīt savu stāstu un pasaules sāpi. Bankovskis nepasaka, ka, piemēram, biļešu kontrolieri stāstā "Nakts kontrole" ir prātā "ku-kū", bet ļauj viņiem izspēlēt (iedomāto) spēli, lieki nemoralizējot. Autors nepasaka, ka kāds no stāstu varoņiem ir dīvains, traks, garīgi nelīdzsvarots, sabiedrības ielikšanu noteiktās kategorijās atstājot lasītāju ziņā. Autora uzdevums ir radīt varoņu dzīves, lasītāju - tās interpretēt. Tieši šī smalkā robeža starp (ne)ņirgāšanos un vienkāršo atziņu, ka "tā tas ir" man šķiet "Trako veču" lielākā vērtība. Mēs zinām, ka tādi trakie veči mums katram dzīvo līdzās, un mums ar viņiem ir jāsadzīvo.

Divi stāsti, kas man krājumā patika visvairāk, ir "Manas dziedinošās spējas" (īpaši puķūdens pielietojums veselības uzlabošanā) un "Mīļotajai nepatīk". Es gaidu, kad "Trakajiem večiem" pēc mēnešiem varētu sekot turpinājums "Trakās večas", lai gan ikvienā no šiem stāstiem vīriešus var aizvietot ar sievietēm, un stāsts pēc būtības nemainīsies. Jauka sabiedrību raksturojoša grāmata, kas liek arī pavērtēt savas "utis". 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...