Pāriet uz galveno saturu

Negantais Niks, asprātīgais Artūrs, kolosālais Kārlis, zinātkārais Zintis un delverīgais Didzis

Pavisam parastas skolas parasta klase parastā mācību dienā parastajā mācību ritmā. Zinātkārais Zintis sēž vidējās rindas pirmajā solā tieši pretī tāfelei (iespējams, ka viņam blakus sēž bižainā Baiba) un cītīgi jo cītīgi pieraksta skolotājas teikto. Ja teikuma priekšmetu šoreiz skolotāja liek pasvītrot ar vienu sarkanu svītru, tad zinātkārajam Zintim tā tas būs arī izdarīts. Aiz viņa sēž kolosālais Kārlis, kurš ir nu tik ļoti kolosāls, ka kolosālāku džekiņu pat iedomāties nevarētu. Viņš ir siržu lauzējs un anekdošu čempionāta absolūtais uzvarētājs, viņam ir jaunākais beibleds (vai kā nu tur tos vērķīšus sauc) un vienmēr liekas končas, ar kurām padalīties. Vienkārši kolosāls Kārlis! Viņam blakus smaidīgā Skolotāja ir nosēdinājusi delverīgo Didzi. Nē, nē, viņš nemaz tik slikts nav, tikai dīdās, dīdās un dīdās, griežas kā vēja rādītājs un visi Grobiņas vēja ģeneratori kopā, baksta bižaino Baibu un sarunājas ar blakus rindā sēdošo miegaino Miku. Delverīgais Didzis ir diezgan lādzīgs, tikai dīdīgs, un skolotāja saka, ka viņam esot UDS. Nu kaut kāds tur uzmanības deficīta sindroms, tā Didzis pats saka. Asprātīgais Artūrs ir tas puisis, kurš nosēdināts klases aizmugurē, jo viņš vienmēr ceļ roku un uzdod dažādus jautājumus, tādēļ smaidīgajai Skolotājai no viņa ir mazliet pat bail (viņa nopūšas un nodomā "Ah, kaut tikai viņš to vēl nezinātu un nepajautātu!"). Un tad vēl, protams, ir negantais Niks, jo neviena kārtīga=parasta klase bez negantā Nika nemaz nevarētu pastāvēt.
Šis "mūsu" negantais Niks ir tieši tāds pats, kāds ir Frančeskas Saimonas grāmatu sērijā attēlotais "Negantais Niks". Vai tie būtu "Negantais Niks un slepenais klubs" vai "Negantais Niks - rokzvaigzne" minētie notikumi, Niks ir un paliek Niks.

Īstenībā Niks ir gluži parasts zēns, kuram patīk sava taisnība un lietu kārtība, kurš grib ķircināties un nerroties, pakaitināt pareizo Pēterīti un darīt ko pavisam loģisku (viņaprāt), taču šīs darbības sadusmo apkārtējos un jo īpaši māmiķīti. Grāmatas anotācijā teikts, ka tā ir lasāmviela lasītājiem no 6 līdz 9 gadiem. Hmmm, kaut kā neiederos šajos skaitļos, bet negantā Nika draiskulības man ļoti patīk. Kāpēc?
Pirmkārt, stāstiņi ir ļoti saistoši uzrakstīti un atbilst reālajai ikdienai (gluži kā "Grega dienasgrāmatas" sērijas). Jā, grāmatās attēlotos notikumus ir piedzīvojuši vai paši arī veidojuši ne tikai mazie zēni - Niki -, bet arī meitenes, tostarp arī es. Piemērus? Lūdzu! Negantais Niks ieiet pareizā Pēterīša istabā un sajauc glīti izliktās aitiņas, par ko, protams, Pēterītis ir varen dusmīgs un skaļi bļauj pēc māmiņas palīdzības. Ko tad saka viņa? Ak tā, Nik, tu biji Pēterīša istabā? Ko atliek teikt Nikam? Protams, ka biju, jo es taču te dzīvoju! Godīga atbilde, kas mammai liek uzdot precizējošāku jautājumu. Taču tieši tāpat kā negantais Niks nav tikai negants, arī Pēterītis nav tik pareizs, un viņam labpatīkas paklusām "ieriebt" Nikam, sajaucot viņa mīļās mantas. Dots pret dotu, abi ir vienlīdz palaidnīgi. Atzīsties, ka tā taču darīji arī tu! (Mans nedarbs: metu pa trešā stāva logu ārā banānu mizas un teicu, lai māsa iet savākt. Un citreiz pa virtuves logu peļķēs metu katlu vāciņus un kausiņu. Teicu tieši to pašu. Biju "stulbā Sintija":))
Otrkārt, Frančeska Saimona patiesi attēlo, ka reizēm ģimenē ir paibērniņi un peramie zēni. Lai ko Niks darītu, viņš saņem sodu. Atzīsim, ka tā tas ir vēl šobaltdieniņ, vai ne? Bet tādēļ Niks nav ne kapeiku sliktāks par pareizo Pēterīti vai raudulīgo Raulu. Galu galā tieši Nika uzdrīkstēšanās dziedāt viņa iecienītās grupas dziesmu, kas izraisīja klausītāju sašutumu un novešanu no skatuves apsargu pavadībā, pavēra viņam ceļu uz grupas koncertu un aizkulisēm. Morāle: kas neriskē, tas nevinnē.
Es Frančeskas Saimonas stāstiņus par neganto Niku iekļautu skolās mūsdienu obligātās literatūras sarakstā, jo ikvienā no tiem ir morāle, viela pārdomām un temati diskusijām. Es atļaušos citēt grāmatas fragmentiņu. Skolēniem ir uzdots rakstīt autobiogrāfijas, kas pēc tam tiek skaļi nolasītas, un šī tad ir raudulīgā Raula autobiogrāfija:
"Kad es piedzimu, es raudāju. Pāris gadu vēlāk piedzima mans brālis Nīls. Es atkal raudāju. Skolā Stefans salauza manu zīmuli. Kad mums bija jāzīmē Partenons, Niks atņēma man papīru, un tad, kad es dabūju citu, tas bija saķēpāts. Lugas izrādē man bija jātēlo zāles stiebrs. Es raudāju. Sporta dienā ikvienā sacensībā es biju pēdējais. Es raudāju. Pēc tam es dabūju utis. Kad no skolas devāmies ekskursijā uz saldējuma fabriku, es piečurāju bikses. Es raudāju. Nekas cits ar mani nav noticis." (68. lpp.)
"Negantā Nika" sērijā bērni ir attēloti tādi, kādi nu viņi ir - un tādi esam arī mēs, pieaugušie.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.