Pāriet uz galveno saturu

Plastmasa no biezpiena? Lūdzu!

Mana apsēstība ar zinātni nav aiz deviņiem zieģeļiem turēts noslēpums, tāpēc gluži loģiskas ir manas ģimenes 23. septembra novakares aktivitātes. Jau vairākas dienas iepriekš dīdījos nemierā, lasot informāciju par Zinātnieku nakts 2011 pasākumiem Rīgā (taču pasākumi bija pieejami arī citās Latvijas vietās, piemēram, Daugavpilī) un cerot, ka šņaukāšanās, klepošana un galvassāpes kādu no mums nepiespiedīs gulēt gultā, jo kopā doties ir jautrāk. 2011. gads ir īpašais ķīmijas gads, tāpēc arī visi pasākumi bija šīs zinātnes aurā - pat LU Humanitāro zinātņu fakultāte piedāvāja iesaistīties "Jūtu ķīmijas" darbu lasījumos un diskusijās.
Taču mūsu ceļi izšķīrās divos virzienos - pēc kopīgas Antinobela izstādes apmeklēšanas LU galvenajā ēkā, kur izlasīju, ka Londonas taksometru vadītāji ir gudrāki par pārējiem cilvēkiem un ziemas laikā virs zābakiem uzvilktas zeķes samazina paslīdēšanas risku, kā arī to, ka cilvēks vienlīdz labi peld ūdenī un arī sīrupā, abi puiši devās apskatīt Dabas muzejā spīdīgos akmeņus un tad uz LU Ķīmijas fakultāti (par viņu gaitām gan būs jālasa Andra blogā http://www.buldozers.lv/), bet mēs ar Aneti devāmies uz LU Bioloģijas fakultāti, lai kopīgi ar bioloģijas skolotāju un klasesbiedreni, kas arī apmeklē bioloģijas pulciņu, pastaigātu pa... resno zarnu. Jā, jā, tieši tā!
Zinātnieku nakts viena no lielākajām vērtībām ir tā, ka ikviens interesents - mazs, liels, gudrs, zinātkārs - var redzēt, kas "lācītim", šajā gadījumā zinātnei, ir "vēderā". Jā, lai pastāstītu par zarnu vēzi, atraktīva kundze mūs izvadāja pa milzu resno zarnu, kurā bija izaugumi, polipi, iekaisuma procesi. Izrādās, ka Latvijā bezmaksas (un ļoti viegli veicami) testi ir pieejami ikvienam reizi gadā no 50. gadu vecuma - bet vai tavs ģimenes ārsts taviem vecākiem ko tādu ir piedāvājis??? Skolotāja un abas meitenes aizrautīgi darbojās, testējot un praktiski pārliecinoties, kā mārrutki ietekmē šādus testus. Ar tikpat lielu sajūsmu uzzinājām, kā ģenētiski modificē kviešus, kā atjaunot izzūdošos augus, bet es no auga lapas izdalīju hlorofilu. Šeit atkāpe - es patiešām priecājos, ka mūsdienu skolas paliek arvien labāk aprīkotas ar dažādu aparatūru, jo manos skolas gados bioloģijas stundas "augstākā pilotāža" bija sīpola mizas palikšana zem mikroskopa, kuru noregulēt bija praktiski neiespējami. Godīgi pasaku, ka auga lapu ar kvarca smiltīm piestiņā spiedu pirmo reizi mūžā. Un pirmo reizi redzēju arī atommikroskopu, kas lasījumus nolasa ar īpašu adatiņu, kuras cena vien ir virs pussimta latu. Aizraujoša bija telpa, kurā varēja uzzināt par kodolsintēzi, kā arī fakultātes muzejs, kurā tad atklājās, ka burkā ievietotie plastmasas priekšmeti 20. gs. 30. gados ir ražoti Latvijas Piena kombinātā no... biezpiena! Un kurš zina, ka par "mērkaķa taukiem" šajā laikā dēvēts... margarīns?

Loģiski spriežot, protams, Latvijai kā sviesta eksportētājai margarīns tiešām tāds mērkaķu ēdiens vien bija. Tā nu divas stundas no sešiem vakarā bija paskrējušas kā pāris minūtes, un šīs vakara daļas kopsavilkumu vislabāk izsaka meitas vārdi: "Nu tu redzi, ka man nemaz nebūs brīvā laika!" (tā ir atsauce uz sapni par astrofiziku).
Bet vakars ar to vēl nebeidzās, jo vēl mūsu gājiens (nu jau visiem četriem kopā) veda uz Organiskās sintēzes institūtu, kurā gluži kā Lego klucīšus varēja būvēt dažādas vielas, klausīties stāstījumu par vielām un redzēt 3D molekulas (ha, mums pat tika iedāvinātas īpašās brilles!), bet beigās vērojām ķīmijas eksperimentu paraugdemonstrējumus (daži lika iesaukties wow!) un "izložņājām" laboratorijas.

Mājās - plkst. 23, bet pēc pasākumu programmas spriežot dažviet aktivitātes bija paredzētas līdz pusnaktij. Cilvēki straumēm plūda visās vietās!
Kopsavilkums: Latvijai visbeidzot ir vajadzīgs viens kārtīgs zinātnes centrs, kurā bērni un ne-tikai-bērni būtu gaidīti viesi visa gada garumā!!! Lūdzu, lūdzu, vai tiešām šī ir tik utopiska ideja 21. gadsimta otrajā desmitgadē? Gada sākumā man kolēģis teica ļoti prātīgu domu: nu kas tad jaunā bibliotēka (tā pati "gaismas pils") būs, ja ne putekļu krātuve? Tā vietā viņš runāja par centru, kur tikties un darboties, un es viņam piekrītu! Jā, Latvijā ir atsevišķi mēģinājumi ar privātiem (pārsvarā) un valsts resursiem parādīt, ka zinātne ir cool, bet... Ir jābūt Zinātnieku naktīm ne tikai reizi gadā, bet ikreiz, kad gribu eksperimentēt, noskaidrot, uzzināt, saprast. Vakardiena pierādīja, ka zinātnieki nav sačākstējuši onkas ar drebošām rokām un bieziem briļļu stikliem, bet jauni un smuki puiši (puķainos kreklos un auskariem, by the way, nu īsti hipsterīgi džekiņi!) un atraktīvas meitenes, kas saka "velns viņ' zina, kas man te sanāca" un ir gatavi ņemt pie rokas ikvienu, kuram acis zib.
Vairāk kā jebkad es esmu par zinātni, par to, ka ikvienam ir jādod iespēja mēģināt, pētīt un uzzināt. Ne visi kļūs par zinātniekiem, bet savs gudrības grams aizķeras no katras šādas vietas un pasākuma, un tas savukārt nozīmē, ka tauta kļūst gudrāka, bet to, ko tas nozīmē, nav tālāk jāpaskaidro.
P.S. Hei, vai te ir kāds, kurš arī iestājas par 3Z - zinātni, zināšanām, zinātkāri?

Komentāri

  1. Hei! Es taisni par to domāju arī Tehnikas muzejā Stokholmā - nu, kāpēc pie mums nav tāda muzeja, kurā vienuviet varētu praktiski pamēģināt/pieskarties/vismaz saprotamā valodā noklausīties par grāmatu drukāšanu, izgudrojumiem, ekoloģisko pēdu, alternatīvajiem enerģijas veidiem un visu ko citu? Tā trūkst forša, normāla muzeja, kur visi eksponāti nestāvētu aiz stikla un kur "action" būtu ne tikai pāris reižu gadā uz Muzeju un Zinātnieku nakti... Tas noteikti ir arī naudas jautājums, bet nemitīgi uz to atsaukties ir bezgaumīgi, ne tā?

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.