Pāriet uz galveno saturu

Kāpēc es esmu piedevusi Eijafjallajekulla ledāja vulkānam

Šis vulkāns ar teju neizrunājamo nosaukumu mani nokaitināja 2010. gada 18. aprīlī, kad piespiedu kārtā dabūju uzsākt mājupceļu uz Rīgu no Eiropas dienvidiem - Stambulas, kur piedalījos seminārā, bet Eijafjallajekullam sagribējās padraiskoties un radīt haosu debesīs. Tad nu galopā četrās dienās ar vilcieniem, autobusiem, puņķiem un asarām, un barankām normālas barības vietā pa dīvainiem maršrutiem arī sasniedzu punktu R. Un dusmojos uz vulkānu, un nodomāju, ka Islandei finanšu krīze bija atmaksa par vulkāna radīto haosu. Tā viņiem vajag!
Taču tagad es mīlu Islandi un tā man ir to zemju višlistē, kuras jāredz, kamēr vēl dzīvoju. Kāpēc gan šādas straujas domu maiņas? Pie vainas ir Frankfurtes grāmatizstāde pagājušajā nedēļā (tajā kā īstenam grāmattārpam man bija laime piedalīties jau piekto gadu pēc kārtas), kuras laikā Islande bija goda valsts statusā. Mani neinteresē, kādas Islandes amatpersonas apmeklēja grāmatizstādi (par to gan katru dienu vēstīja Bookseller jaunākais numurs), jo viņi nespētu panākt, lai piedodu Eijafjallajekullam. To panāca pirmā sekunde, kad iegāju īpašajā Islandes stendā. Iegāju, apstājos un... aizkustinājumā gribēju raudāt.
Cilvēkam, kurš nekad nav bijis Frankfurtes grāmatizstādē, tās apmērus ir grūti iztēloties, jo vārds "liels" vai "milzīgs" patiesībā neizsaka neko, un teikt, ka no halles uz halli var pārvietoties ar autobusu, kurā tiek sauktas pieturas, klausītājā visdrīzāk izraisīs neticīgu smīniņu. Tāpēc, lasītāj, pieņem, ka izstāde ir tiešām gigantiska (lai gan ar katru gadu samazinās par noteiktiem kvadrātmetriem, kurus pirmziemnieks pat nemana), un Islandes spectelpa varētu būt kā Ķīpsalas halle kopā ņemta (abas puses). Tad nu ienākot Islandes stendā, stāvēju kā zemē iemieta, jo 1) telpa bija tumsā, 2) pie sienām bija milzīgas bildes ar lasošiem dažāda vecuma cilvēkiem, kuras sākumā uztvēru kā nekustīgas fotogrāfijas, lai gan patiesībā tie bija video, 3) telpas vidū bija video ar Islandes dabas (un ne tikai) skatiem, 4) to visu pastiprināja Sigur Ros mūzika, 5) bija iespēja ņemt grāmatas, sēsties un tās lasīt vai šķirstīt, bet visiespaidīgākais bija 6) telpas vidū uzbūvētā atsevišķā telpa, kurā ieejot no visām četrām pusēm projecētie video veidoja vienu veselumu, kurā skatītāji kļuva par daļu no tā. Un es joprojām ar sajūsmu atceros to video fragmentiņu, kad mēs, teju simts telpā sanākušie, it kā pacēlāmies kalnos un tad jau augstu, augstu debesīs. Domāju, ka neviens, kurš Frankfurtes grāmatizstādes laikā iegāja Islandes stendā, neiznāca ārā vienaldzīgs. Kā teica kolēģis mākslinieks, tad "šeit viss bija, latviski sakot, nesamudrīts". Jā, tieši vienkāršība, lakonisms, precīzi panāktā noskaņa, ikviena apmeklētāja emocionāla iesaistīšana apkārtējos notikumos (video, lasījumos) panāca to, ka mazo, depresīvo valstiņu ar vareno vulkānu un finanšu krīzi tagad vēlos apmeklēt vairāk kā jebkuru citu pasaules vietu.
Nedēļu pavadot Frankfurtē, biju nogurusi, tomēr tas neliedza vēlā svētdienas vakarā YouTube meklēt un klausīties Sigur Ros mūziku. Islande, tu esi mani paņēmusi savā varā, vikingu spēcīgajās ķetnās, vulkānu pelnos, lavā, ledājos, ūdeņos, aukstumā, tumsā un sniegā, un es ļoti ceru, ka reiz  mēs tiksimies klātienē!
Lūk, te bilžuki no Islandes stenda (fotografēts tumšā telpā ar iPhone), bet mūzikas mīļiem es ieteiktu sākt kaut vai ar Sigur Ros "Plantet Earth" (Staralfur) noskatīšanos. Tātad šie "milži" bija video nofilmēti cilvēki, kuri tiešām lasa grāmatu, tāpēc ilgu brīdi uz milzīgā ekrāna it kā nekas nenotiek, taču laiku pa laikam tiek pārškirta lappuse, padzerta tēja, pamainīta lasītāja poza. Un ik pa laikam kāds no šiem "milžiem" sāk lasīt skaļi, taču nekad nepārklājās divu lasītāju balsis. Vienkārši fascinējoši!!! Dažās fotogrāfijās var aptuveni gūt priekšstatu par projekcijas izmēru un garāmgājēju. Visu cieņu šīs idejas autoriem!

Taisnība gan, Islande ir tikai viens no maniem šīgada Frankfurtes grāmatizstādes atklājumiem un pārsteigumiem. Jāpriecājas, ka saspringtā grafika dēļ Islandes stendā nokļuvu tikai sestdienas rītā (un tā gandrīz nokavēju paredzēto tikšanos), jo kas zina, kā būtu lietas izvērtušās, ja es jau iepriekšējās dienās būtu kļuvusi par "Islandes stenda dabisko eksponātu", kā tas notika ar mani un aizraušanos 4.2. hallē ar... Par to nākamajā ierakstā!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...