Pāriet uz galveno saturu

Vai izglītībā ir nepieciešamas pārmaiņas?

Nupat esmu atgriezusies no Briseles, kur 24.-25. novembrī norisinājās, manuprāt, labākā izglītības jautājumiem adresētā konference "Media&Learning 2011". Pagājušajā gadā biju vienīgā pārstāve no Latvijas, nu šogad jau biju kopā ar četriem kolēģiem, bet joprojām nesaprotu, kāpēc valsts institūcijas, kas tieši ir atbildīgas par izglītības jautājumiem un stratēģiju izstrādi, šādām konferencēm nevelta ne mazāko uzmanību un neuzskata par vajadzīgu deleģēt savu pārstāvi. Lai gan tas uzreiz arī parāda valsts attieksmi un to, kāpēc pārmaiņas mūsu valsts izglītības sistēmā ir tik lēnas, neplānotas, haotiskas, neloģiskas, pretrunīgas, negribētas un nesaprastas.
Konferencē norisinājās gan plenārsēdes, gan darbnīcas, gan "veiksmes stāstu"  prezentācijas četrās paralēlās telpās, kurās kopumā piedalījās aptuveni 350 dalībnieku no vairāk nekā 30 valstīm (tostarp tādām kā Etiopija, Kipra, Japāna, Kenija, Rumānija, arī mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija) un tādām organizācijām/institūcijām kā Adobe, Google, BBC, SMARTlab technologies un citām. Bija arī vairāki Eiropas Komisijas pārstāvji, tātad publika un runātāji raibu raibie, kas vēlīnā piektdienas pēcpusdienā jautājumu un atbilžu sesijā gandrīz izraisīja dūru cīņas (vārdu ziņā tas bija boksa mačs van Dammes un Švarcenēgera stilā, tikai nedaudz inteliģentāk).
Ja pagājušā gadā konference noslēdzās ar jautājumu: kāda būs izglītības sistēma pēc gadiem 10-20, kad par skolotājiem strādās mūsdienu skolēni - digitālie pilsoņi -, tad šogad kopsavilkums rodams šajā jautājumā: kā vispār mēs/valsts var prognozēt izglītības sistēmas attīstību, ja tehnoloģijas un risinājumi mainās tik strauji, ka mēs pat iedomāties nevaram, kas būs pēc gada? Tā, diemžēl, ir taisnība. Pagājušajā gadā neviens vārds netika minēts par konkurētspēju, darbavietām, bet uzvērtas tika tādas vērtības kā informācijpratība un radošā domāšana, lai ikvienam indivīdam būtu pamats veiksmīgai integrācijai jebkurā jomā, tad šogad skaudrā atziņa ir šāda: tas, ka tu esi izglītots un skolots pilsonis nenozīmē, ka tev tiks nodrošināts darbs un tu automātiski esi izdevīgākā situācijā darba tirgū. 
Man ir ļoti liels prieks, ka pasaulē ir uzņēmumi un atsevišķi indivīdi, kuri spēj rast risinājumus, kas izglītības sistēmā rada pārmaiņas un mūsdienu skolēniem piedāvā tādas mācību metodes un rīkus, kas veicina viņu izaugsmi. Izrādās, ka tikai pirms astoņiem gadiem psihologiem ir izdevies gūt pierādījumus, ka cilvēka smadzenes strauji nobriest līdz četriem gadiem un pēc tam tīņa vecumā no 13-14 gadiem līdz 18 gadiem, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādu saturu šajā posmā patērē pusaudži gan skolā, gan ārpus tās. Tas, ka saviem bērniem aizliegsim dzīvoties Facebook vai citā sociāla vietnē, nav problēmas atrisinājums, jo būtiskākais ir tas, lai šajās vietnēs skolēniem būtu mērķtiecīga darbošanās tīklojumā
Zinu, ka varu uz sevi izsaukt visu skolotāju dusmas (= uguni), bet teikšu tiešus un skarbus vārdus: kāpēc skolotāji, kuru rokās joprojām ir zināšanu burvju nūjiņa, tik negribīgi to liek lietā, lai mūsdienu skolēniem zināšanas sniegtu tādā veidā, ar tādām metodēm un uzdevumiem, kas veicina viņu pilnvērtīgu attīstību? Pieaugušajiem - vecākiem un skolotājiem - ir jāpieņem un jābūt tik dzīvesgudriem, lai saprastu, ka pēdējās divās desmitgadēs ir mainījušās cilvēka smadzenes un domāšana, tāpēc metodes, ar kurām tikām skoloti mēs, šai digitālo pilsoņu paaudzei ir nederīgas. Kāda mārrutka pēc manam 8. klases skolēnam ir jāraksta 7-10 lappušu garš referāts par Ziedoni un Čaku? Ko tas viņai dos, izņemot veiklu pirkstu kustību, lai interneta džungļos atrastu kaut kādas atsauces, biogrāfijas un citas šņagas, ko iepīt referātā? Copy/paste un atzīme ir nopelnīta. Ieguldījums mana bērna intelektuālajā attīstībā - 0. Kāda tur domāšanas veicināšana? Nekāda! Tikai kārtējais izpildītais ķeksīša mājasdarbs! Un par to es esmu sašutusi. 
Nav jāizdomā ritenis no jauna, vienkārši skolotājiem ir jābūt pašiem pietiekami erudītiem, lai standarta jautājumus pārformulētu mūsdienu tīņu mācīšanās stilam atbilstošā veidā. Kapēc par to pašu Ziedoni nevaram mācīties caur dziesmām? Veidot kolāžas, runāt, ko ar viena dzejoļa vārdiem saprot mūsdienu tīņi, bet kā šos pašus vārdus ir uztvēruši viņu vecāki un vecvecāki? Kāpēc šo dzejoli/prozas fragmentu nevaram tulkot svešvalodā, ievietot Facebook profilā un lūgt komentēt ārzemju draugiem? Kāpēc vēsturē jāraksta dzimtas apraksts uz ntajām lappusēm, nevis jāveido videoprezentācija, kuru varētu redzēt arī citi? 
Es saku paldies meitas ģeogrāfijas skolotājai, kura skolēniem lika aiziet uz lielveikalu un noskaidrot, no kurienes ir "ieceļojušas"  tur nopērkamās garšvielas. Es uzgavilētu šai skolotājai, ja viņa būtu likusi šīs garšvielu paciņas arī nofotografēt ar mobilo telefonu un skolēniem izveidot videoprezentāciju (šādā veidā viņi vēl un vēlreiz pārdomātu redzētu un iegūto informāciju). Jebkurā gadījumā arī šīs skolotājas pirmais solis uzdevuma "modernizēšanā"  ir apsveicams, jo es jau tagad varu iedomāties, ar kādu piespiešanos un negribēšanu šis uzdevums būtu bijis jāveic, ja garšvielu "ieceļošanas" ceļš būtu bijis jāraksta no grāmatām vienkāršā stāstījumā.
Es gribu, lai izglītības sistēmā ir pārmaiņas. Es gribu, lai mani bērni tiktu skoloti ar tādiem rīkiem, kas viņiem ir saistoši. Es nenoliedzu skolotāju zināšanas katrā mācību priekšmetā, bet es vēlos, lai viņi ieklausās skolēnu vēlmēs un pārmaiņu vējos. Iespējams, ka tad arī skolotāji nerunātu par disciplīnas problēmām un skolēnu visatļautību vai izlaidību, ja izglītojamie tiktu nodarbināti ar viņiem saprotamiem rādāmkokiem. Un tieši to jau es ierakstu savā Jaunā gada wishlistē, un aicinu ikvienu, kam tas ir iespējams, veicināt veselīgas pārmaiņas izglītības sistēmā, sniedzot atbalsta plecu un ideju vitamīnus tiem, kuri šaubās un jūtas nedroši.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.