Pāriet uz galveno saturu

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?


Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas", bet realitāte 1. un 2. jūnijā izrādījās vēl murgaināka.


Beidzas mēģinājums

Tātad sapulcē tikām informēti, ka svētki tiešām tiek organizēti lielā steigā, ka koru vadītājiem/skolām arī vēl nav detalizētas informācijas, taču tas, kas ir skaidrs, ir sekojošais. Tā kā finansējuma dekorācijām un lielajiem ekrāniem nav, tad dalībnieki taisīs "šovu" ar spogulīšiem un krāsainiem riņķiem, kas iekārti auklā. Varot jau katra dalībnieka ģimene pati tos riņķus gatavot, taču tiem esot speciālas izgatavošanas prasības (skati šīs saites apakšdaļā - noteikts lielums, katra riņķa krāsa, auklas garums utt.), tāpēc organizatori piedāvājot riņķus pasūtīt centralizēti, katram par tiem maksājot Ls 0,45. Tā kā svētkos piedalījās arī Pierīgas skolu koristi, tad uzzināju, ka draudzene par savas meitas riņķi maksājusi Ls 0,50. Mums bija jāmaksā līdzfinansējums Ls 2 par autobusa īri, jo daļu sedza skola no sava budžeta, bet Pierīgas skolai pašvaldība sedza visus transporta izdevumus. Tas, ka 1. un 2. jūnijā svētku dalībniekiem transports būs bez maksas, tobrīd nebija zināms.

"Maxima" launagkārbu vākšana

Vēl sapulcē tikām informēti, ka mēģinājuma dienā 1. jūnijā ēdināšana nebūšot, katram jāņem līdzi savas maizītes. Jāņemot līdzi arī krūzīte, jo būšot izlejamais "Zaķumuižas" ūdens. Gara acīm jau iztēlojos tūkstošu skolēnu burzmu, stāvot ar savu krūzi pēc dienišķā ūdens malka, tāpēc jau uzreiz bija skaidrs, ka savam bērnam līdzi dosim normālu 0,5 l pilnu ūdens pudelīti, lai stress mazāks. Otrajā dienā, kad no agra rīta paredzēts mēģinājums, bet vakarā koncerts, gan būšot sponsora "Maxima" sarūpētās pārtikas kārbas pusdienās un launagā. Ūdens - joprojām no lielajām mucām. Neapskaudu skolotājus tajā brīdī, jo viņi izskatījās tikpat apjukuši kā mēs - zālē sēdošie vecāki. Aizsteidzoties pa priekšu notikumiem minēšu, ka koncerta laikā, stāvot netālu no kādas pusaudžu dejotāju grupiņas (tātad cilvēkiem visnotaļ saprātīgā vecumā, nevis bēbjiem) dzirdēju šādu jautājumu: "Skolotāj, kur te var dabūt to ūdeni?", kas man liek domāt, ka dalībnieki nemaz nebija skaidri informēti par ūdens mucu atrašānās vietām vai arī nevarēja ūdeni saņemt ikreiz, kad to vēlējās, bet tikai noteiktās pauzēs.

Astro'n'out Māra mēģinājumā
zem lietussarga

Līdzīgi skopa informācija bija draudzenei par Pierīgas skolas korī dziedošo meitu. Būdama skolotāja, viņa pieteicās doties līdzi skolēnus pieskatīt. Šai skolai gan pašvaldība uzreiz pārskaitīja līdzekļus, lai visiem koristiem varētu iegādāties vienādus krekliņus ar skolas nosaukumu, jo loģisks ir arguments, ka ne visi bērni jūtas "kā zivis ūdenī" lielā pūlī un pavisam reāli var būt gadījumi, kad kādas skolas skolēns gluži vienkārši nomaldās no savas grupas. Mobilais telefons nebūt nav obligāta prasība katram skolēnam!!! Kad mūsu sapulcē kāda mamma ieminējās par šo problēmu, tad skolotājai atlika vien noplātīt rokas, sakot, ka identifikācijas kartes noteikti nebūšot, jo organizatori prasa iesniegt vien koristu skaitu pārtikas paciņu pasūtīšanai. Galarezultātā izrādījās, ka katrs dalībnieks saņēma piespraužamu šo svētku dalībnieka nozīmīti.

Pārsalušie "līdzjutēji"

Un te sekos emocionālā daļa. Pasākuma mājaslapā sadaļā Par svētkiem pie "projekta uzdevumiem" ir rakstīts: "veikt reklāmas kampaņas kultūras centros, skolās, masu mēdijos" (atkāpe - literārā latviešu valoda nav šīs mājaslapu tekstu autora/autoru stiprā puse!). Es klausos radio, bet informāciju par šiem svētkiem nedzirdēju ne reizi. Draudzene gan radioreklāmu vienreiz bija "uzķērusi". Par svētkiem nebija dzirdējis pilnīgi neviens kolēģis, kuriem par tiem minēju. Tā kā iepriekš bija noteikta prasība 2. jūnijā no plkst. 15.00, kad dalībniekiem ir pārtraukums, vecākiem atvest baltās blūzes/kreklus, tad sapratām, ka šī ir organizatoru vēlme piepildīt sēdamvietas vismaz ar tik skatītājiem, cik ir dalībnieku uz skatuves. Vēl viens no "pasākuma uzdevumiem" bija "veikt īpašas mārketinga aktivitātes, lai piesaistītu jaunu auditoriju, kas parasti neapmeklē koru mūzikas koncertus". Kādas tad bija šīs īpašās mārketinga aktivitātes, ja nedēļu pirms svētkiem esot bijušas nopirktas vien 300 biļetes, bet dienā, kad tās iegādājāmies mēs - 30. maijā - varējām izvēlēties starp vislabākajām Ls 5 (dārgākajām!) biļetēm skatuves "degungalā"? Nevajag izlikties - nebija ne īpašu mārketinga aktivitāšu, ne cilvēku, kas parasti uz kora mūzikas koncertiem nenāk!!! Bija dalībnieku vecāki, vecvecāki un radi - tas arī viss!!! Pasākuma laikā satikām kolēģus/paziņas, tāpēc labi zinu, ka uz katru skolēnu bija vidēji 2 cilvēku savējo fanu komanda!

Lietusmētelīši pirms dejošanas
bija jānovelk!!!

Man asaras mijas ar dusmām, atceroties pagājušo divu dienu notikumus! 1. jūnijā mēģinājumu laikā lija lietus. Artūrs, saģērbts jakā un biezā vestē, bija caurcaurēm slapjš, jo plēve, protams, lietusgāzi tikai piesedz. Es vēlos, lai kaut viens no dižajiem organizatoriem (var redzēt labajā malā) būtu ieskatījies šo dziedātāju sejās!!! Bez silta ēdiena un dzēriena pavadīt lietusgāzē 6 stundas!!! Nedzīvojam Rīgā, tāpēc mūsu tūlītējais pitstops bija Čili Pica Alfā, kurā Artūru piedzirdījām ar karstu kakao un siltu ēdienu. Un kā bija tiem skolēniem, kuri arī nedzīvo ap stūri koncera vietai? Kuriem jābrauc līdz mājām pāris stundas? Kuriem mājās tajā brīdī varbūt pat nav vecāki, kas sagaida ar siltām vakariņām?

2. jūnijā mūsu koristam bija jābūt pie skolas jau 8.00 no rīta. Tobrīd lietus vēl nelija. Bija atcelta arī obligātā prasība par svētku tērpu. Mūsu dziedātājiem skolotāja bija pateikusi, lai ģērbjas, cik vien silti var. Tā mēs savējo tuntuļu Artūru arī iepakojām. Pusdienlaikā, pirms devāmies paši uz koncertu, vēl sazinājāmies, vai nevajag sausas drēbes. Ārā temperatūra bija tikai 9 grādi!!! Līdzi paņēmām rezervei siltas jakas. Pati es uzvilku ne tikai zābakus un cimdus, bet visbiezāko ziemas vējjaku, jo atkal bija sākusies lietusgāze.

"Pirmās nepieciešamības"
prece - magnētiņi? 

Jā, ierodoties Mežaparka teritorijā, mūsu dziedonis uzreiz lūdza vēl vienu apģērba kārtu! Skatoties uz dēlu, kurš nebūt nav čīkstuls un pīkstulis, man gribējās raudāt, bet nācās viņu iedvesmot, mierināt, ka vēl jāiztur tikai četras stundas (!!!), un dzirdīt ar līdzpaņemto karsto kakao (paldies apsargiem/iekšālaidējiem, kuri nelika izkrāmēt maisiņus un izmest termosus, jo tieši tāda ir mūsu pieredze pirms 2 gadiem, kad skolēnu dziesmu svētkos, kas jūlijā gadījās zem karstuma zīmes, mums lika izmest visas ūdens pudeles. Jā, kaut kā sponsoriem jāpalīdz nopelnīt dubultā!).

Drīz vien lietusgāzes mijās ar trīsminūšu sausuma periodiem un manas dvēseles kaucieniem, vai tiešām svētku organizatoriem ir tik dziļi vienaldzīga bērnu veselība un tik augstas ambīcijas pēc "pokazuhas", ka viņi labāk izvēlas neredzēt, kā jūtas svētku dalībnieki un ieviest ašas korekcijas un plānu C brīdī, kad ārā ir tikai +9 grādi un mežonīgs lietus. Kāds tur vairs prieks, kad divas dziesmas pēc koncerta sākšanās mēs piecēlāmies no savām izredzētajām vietām, lai kustētos, jo bijām ne tikai līdz kaulam slapji, bet arī sastingušiem locekļiem! Vienīgā uzslava koncerta organizatoriem pienākas par to, ka dziedātājiem bija paredzētas kustības, lai viņi vismaz kaut kādā veidā nesastingstu, stāvot uz skatuves. Taču klausītājiem atlika vien vazāties apkārt, lai kaut cik izdzīvotu. Nav brīnums, ka tādēļ vislielākā piekrišana bija ēdienu tirgotājiem. Dziesmas nudien nebija tādas, lai klausītājiem gribētos līdzi kustēties un lēkāt (izņemot "Joka pēc alfabēts"). Pasākums bija pagalam neizdevies. To saku es, tā domā Andris, līdzīgi domā koncertā satiktie kolēģi/paziņas, to atzīst arī koristus pavadošie pedagogi, ar kuriem izdevās pārmīt vārdus pirms un arī pēc koncerta.

Stājoties "ierindā" balonu
laišanai, dejotāji jau
varēja vilkt jakas

Ne lietu, ne karstumu nevar paredzēt pat nedēļu iepriekš, bet tāpēc ir svētku organizatori, lai savlaicīgi izstrādātu scenārijus dažādiem gadījumiem! Var saīsināt koncertu (c'mon, koristi nemaz nedziedāja kopā ar Astro'n'out Māru tās pāris dziesmas, kāpēc tad vispār otrreiz vajadzēja atkārtot vienu no dziesmām?), var saīsināt mēģinājumus, var nodrošināt visus ar karstu tēju, var kaut vai elementāri pateikt, ka arī mazie (un lielie) dejotāji var dejot botās un vējjakās, nevis pastalās un plānās blūzītēs! Šīs taču nav ekstrēmās izdzīvošanas sacensības, bet skolēnu pasākums! Kāpēc kniepadatas lieluma dejotājiem ir jādejo pastalās un īsās zeķītēs, pirms uziešanas uz skatuves atstājot plānos lietusmēteļus pavadošo skolotāju/vecāku rokās? Latvijā arī martā mēdz būt +9 grādus augsta gaisa temperatūra. Vai tad arī mēs savus bērnus laižam ārā dzīvot lietū blūzītēs un pusgarajās zeķītēs? Kur ir svētku organizatoru - pieaugušo homo sapiens - spēja ātri reaģēt un ieviest korekcijas pasākuma norisē? Var iztikt bez liekvārdības un skaļiem paziņojumiem (pasākuma beigās, slavinot sponsorus, tika teikti šādi vārdi, ka dalībniekiem "puncis bija pilnāks un sirdis laimīgākas, pateicoties Maxima Latvija"!). "Sirdis laimīgākas"??? Attopieties jel! Pārsalušam bērnam sirds ir laimīgāka, visbeidzot nokļūstot siltumā, nevis apēdot trīs cīsiņas ar aukstiem (!!!) makaroniem un ketčupu (tas - pusdienās)!

Tūlīt jau "happy end"

Koncerta beigu daļā pavīdēja zilas debesis, lietus rimās. Pēc balonu palaišanas gaisā sākās kārtējais haoss - dalībnieki mētāja krāsainos riņķus, citi devās prom no skatuves, beigas nesagaidot. Artūrs pie mums atnāca ar vārdiem: man sāp kājas, ir slapjas botas, es nevaru paiet. Un drebinoties. Šodien viņš dzīvo zem segas, mēģinot sasildīties. Man ir temperatūra. Tiek glābti un žāvēti izmirkušie apavi. Svētku sajūtas nav bijušas nevienam. "Pokazuha" Rīgai. Un kam tad vēl?

P.S. Šobrīd, kad rakstu šo ierakstu, ir svētdienas, 3. jūnija vēla pēcpusdiena. Pasākuma mājaslapā kopš 1. jūnija (piektdienas) nav neviena aktuāla ieraksta, arī Twitter konts klusē. Nav pat līdzjūtīgi pieklājīga ieraksta "Paldies visiem dalībniekiem par izturību lietainajās dienās!". BezceRīga!

Komentāri

  1. Mans brālis no Pierīgas novada skolas uz otro dienu nemaz netika. Slims, bez balss. Prieks, kur tu rodies...

    AtbildētDzēst
  2. Jā, arī manas vietējās lauku skoliņas korim daži dalībnieki netikuši uz koncertu dēļ pirmajā dienā saķertās slimības... Savukārt dēla korī no 33 dalībniekiem pirmajā dienā bija tikai 14, otrajā - 18 dalībnieki. Cik pareizi un tālredzīgi rīkojās šie vecāki, nemaz nelaižot bērnus dziedāt!

    AtbildētDzēst
  3. Tas viss bija viens liels farss. Vienīgais prieks bija tikai draugu radītais, koncerts bija pavisam murgains un nesaprotams - kāda velna pēc viņi nevarēja kaut bezmaksas lietusmēteļus piedāvāt? Visiem jau nav līdzi 50santīmu, lai nopirktu tos uz vietas. -_-

    AtbildētDzēst
  4. Es vienā stendā redzēju, ka parasts lietusmētelis maksāja Ls 0,90! Lauku skolas kori pavadošā skolotāja savu lietusmēteli esot atdevusi skolēnam, kurš to pirmajā dienā bija aizmirsis mājās. Pati, protams, izmirkusi! Skolotājiem bija jābūt pie bērniem, viņi taču nevarēja skraidīt apkārt gar "būdām" un iepirkt lietusmēteļus!

    AtbildētDzēst
  5. Piedalījos kopā ar skolas jaukto kori. Mums - altiem (arī tenoriem un basiem) paveicās - tikām 43. un 45. rindā, kur jumts, taču soprani, un jaunākie kori bija traki slapji.
    Kad dejotāji dejoja pa peļķēm, bija viņu šausmīgi žēl.
    Bet primās dienas mēģinājumu, mums labi ja puskoris izturēja. Personīgi es aizgāju ap pussešiem.
    Par ēdienu labāk nesūdzešos, jo skolēnu dziesmu svētkos un šī gada jakto koru salidojumā bija vēl trakāk. Lai gan puišiem, lai paēstu, prasijās 2-3 porcijas (nebija visi ieradušies, bija tāda iespēja).
    Vecēkiem nezināmā daļa ir stāšanās kollonās, kas aizņēma ap 40 minūtēm, zem lietus, pa peļkēm stiagājot uz priekšu un atpakaļ līdz visi savās vietās. Kad beidzot visi vietās, pakustējāmies uz prieku (daļa kollonas vienalga palika ārā) un stāvējām vēl minūtes 40.
    Apsargi šoriez tiešām bija jauki. Labāki nekā organizatori.
    Un protams, abu lietaino dienu beigās bija "ļoti patīkami", ka saka paldies visiem sponsoriem un organizatoriem, bet salijušos dalībniekus knapi piemin.

    AtbildētDzēst
  6. Nu, kaut kā vienos vārtos! Mēs arī bijām, bet salīdzināt pasākumu ar šausmu stāstu - tam nu gan es nepiekrītu. Tas, ka laikapstākļi nelutināja - fakts! Varbūt atsevišķiem vecākiem reizēm ir jāpaskatās ārā pa logu un jāapģērb bērns atbilstoši laikapstākļiem: ar lietusmēteli, vilnas zeķēm, lietus zābakiem, plēvi (starp citu, tādu var iegādāties lielveikalos pa 0,45Ls). Un varbūt tā vietā, lai klaigātu un gaidītu, kamēr kāds "visu atnesīs un noliks priekšā", var pamēģināt palīdzēt sev un savam bērnam atbilstoši saģērbjoties.
    Mans bērns pēc koncerta Mežaparkā ir sveiks un vesels kā rutks. Arī citi bērni no mūsu kora ir labā fiziskā formā un noskaņojumā.
    Ak jā, nezinu, vai kāds to vispār pamanīja - bērni dziedāja patiešām sirsnīgi!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Bērni dziedāja un dejoja ar pilnu atdevi. Tas bija vienīgais, kas patiešām priecēja. Dejotāniem iespēja uzģērbt gumijas zābakus gan īsti nebija.

      Var jau uzbrukt vecākiem, bet organizatori tāpēc par to saņem algu, ka organizē. Šoreiz darbs tika paveikts ļoti slikti.

      Dzēst
    2. Tiem, kuri vienmēr paļaujas uz citiem tā vietā, lai parūpētos paši par sevi, vienmēr kāds būs vainīgs. Var jau nemitīgi šūmēties, bet var arī vienkārši izdarīt.

      Dzēst
    3. Es piekrītu, ka var pats var visu laiku īdēt utt. Pieredze tev šķiet ikdienā ir lielāka šajā jomā. Tomēr, ir zināmas atbildības robežas... Šajā gadījumā, varēja karstu tēju iedot, sildītājus (tādus kā ārā kafejnīcās) uzstādīt... variantu ir daudz. Var katrs pats savam bērnam karstu tēju, kakao un pīrādziņu iedot. Tikai viena maza nianse - es pie sava bērna klāt netiku laists. Man solīja, ka 15:00 es varēšu savu bērnu paņemt, bet es tiku pie viņa tikai 15:30. Atpakaļ Meža parka estrādē bija jau jābūt 17:00. Estrāde atrodas 15 minūšu gājienā no jebkuras piebraucamas vietas (varētu jau paskriet, tikai tā sačakarētā potīte...). Man kā reizi pietrūka šīs 20-30 minūtes, lai savējo bērnu kārtīgi sasildītu.

      Esmu priecīgs, ka veselība mazajam ir stipra - nekas traģisks, ir tikai klepus un puņķi kā sekas. Tomēr nedaudz atbildīgākas organizatoru darbības rezultātā varēja arī no šāda blakusefekta izvairīties.

      Šī neapmierinātība ir tieši sliktās organizatoru darbības vērtējums. Zemu kvalitāti pieņemt par normu nedrīkst, tāpat kā bezatbildīgu rīcību.

      Dzēst
    4. Piekrītu, ka ar zemu kvalitāti nedrīkst samierināties! Par to ir jārunā un tas ir jāsaka. Es neattaisnoju organizatorus, jo bija lietas, kas varēja būt paveiktas labāk & pārdomātākas. Piemēram, solisti, kuriem varēja sagatavot nojumes, lai nelīst uz galvas ūdens, tomēr es nesaskatu šo pasākumu par absolūti bezcerīgu - bērni un pedagogi strādāja, centās. Man laikam ir paveicies - manam bērnam bija ļoti laba skolotāja, kas rūpējās par bērnu labsajūtu un vecāki bija informēti par to, kas nepieciešams, lai bērni nesaltu. Devām pat cimdus, kas jūnija sākumā izklausās patiešām ekstrēmi. Es kā vecāks daru no savas puses tik, cik varu un tik, cik ir atkarīgs no manis konkrētajā situācijā. Vai tāpēc manam bērnam būtu jāsalst, ka kāds nav, piem., paredzējis lietus plēves?
      Man liekas, ka šī atbildības noņemšana no sevīm un lielu prasību izvirzīšana pret citiem ir LV ļoti izplatīta parādība. Piekrītu mammām, kas raksta šeit, ka viss nav melns/balts. Nebija tik drūmi kā minēts blogā. Un jau esam patiesi - neizdarības bija arī no vecāku puses. Ne visu, protams, bet bija.
      Tāpēc izvērtējam visas un visu pieļautās nepilnības un nākošos svētkus gatavojam labākus!

      Dzēst
  7. Dejotāja un dejotāju mamma ar lielu pieredzi.

    Protams, neaizstāvu organizatorus par nepilnībām, bet lielākas vai mazākas tās ir bijušas visos svētkos.
    Un, ja nevaram to ietekmēt, tad dalībniekiem un vecākiem ir visas iespējas pašiem parūpēties gan par atbilstošiem apaviem (koristi taču noteikti varēja uzvilkt kājās gumijniekus), gan sagādāt nopietnākus plēves mētelīšus (ne tos pončo, kam īsti tiešām nav jēgas)un virlāk ir paņemt līdzi to pusliktra pudelīti ar ūdeni, nevis staigāt kaut kur ar krūzīti, meklēt ūdeni.
    Bet par dejotājiem...mētelīši tiek vilkti, lai pasargātu tautastērpus no lietus un visos svētkos, kasd ir lijis, ir dejots pēc iespējas plānākos tērpos- blūzēs un svārkos..apavi ir bijis visādi - izmirkušas pastalas, piesmeltas kurpes...{ēc tam slapjo tērpu nost un sausas drēbes vīrsū. Jā, tik vienkārši. Dejotājiem ir savādākas prasības, noteikumi, etiķete, kura jāievēro un tā tas ir bijis gan man pašai, kad kā maza knīpa sāku dejot un joprojām turpinu, gan kad mani bērni no tādu knīpu vecuma ir aizdejojuši līdz jauniešu vecuma. Jā, protams, papukstam par laika apstākļiem, par aukstiem makaroniem, bet, kā solis uz laukuma, tā smaids un dejasprieka mirdzums acīs.Tā tas ir bijis un nevaram iedomāties, ka tagad te čīkstēsim, neiesim dejot, jo esam kolektīvs un katram tajā ir sava vieta.
    Ilggadējā pieredze liecina, ka lielākās problēmas šādos svētkos rada tieši bērnu vecāki, raustot un satraucoties par bērniem, kuri nav nemaz tik bezpalīdzīgi,. Par bērnu kolektīvu ir atbildīgs vadītājs un pedagogi vai vecāki, kuri paņemti līdzi un vecākiem ir viņiem jāuzticās. Un lielākoties viņi tiek galā un bērnim arī, kamēr netiek tramdīti no vecāku puseas,viss ir kārtībā.
    Piekrītu, pagājušā sestdiena bija ekstrēma, jo lietus vai karstums pats par sevi nav īaši vērā ņemams, bet lietus aukstumā bija sevišķi nepatīkami. Arī man un meitai tajā dienā bija koncerts estrādē ārpus Rīgas. Mēģinājumā izlijām, koncertā tērpus taupot tika nolemts dejot treniņtērpos- īsajos svārciņos, triko, starp dejām sildoties kurtkās. Skatītāji bija un dejojām atbildīgi ar smaidu sejā, par prieku sev, par prieku skatītājiem, jo savādāk vienkārši nebija iespējams. Un, jā, mana 18 gadīgā meita pēc tam ar kolektīvu pus nakti ballējās zaļumballē. Drēbes izmazgātas, apavi izžāvēti, iesmērēti ar kurpju smēri un gaidam nākošos koncertus.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Var jau arī naglu sev dibenā iespraust un saukt to par normu, jo tā vienmēr ir bijis. Mosties jel...

      Dzēst
    2. Rupji no Jūsu puses. Bet tas arī visu izskaidro. Lai veicas ar pamošanos!

      Dzēst
  8. Jāsaka kā ir, uz šādu pasākumu var paskatīties no divām pusēm un šeit ir tikai tā viena, tā briesmīgā. Protams, ka bija auksts, bija ļoti slapjš. Mans bērns 1.jūnijā piedalījās Cēsu dziesmu un deju svētkos - tieši šādos pat apstākļos, sākot noplkst. 9-21, kājiņas pastalās bija pilnīgi izmirkušas, pārsalušas, plēves lietusmētelītis nedaudz pasargāja no lietus ķermeņa augšdaļu, siltās pusdienas arī netika piedāvātas. Jā, brīžiem jau bija sajūta, kam vajag tos bērnus mocīt, pie tam vēl bērnu aizsardzības dienā. Tomēr - kad satiku savu meitu un visus Piebaldzēnus koncertā, viņi bija priecīgi, visi bērni bija nosaluši, bet dejoja ar tādu azartu un dziedāja patiesi no sirds, ar smaidu sejā.Mājās atbraucot izkarsējām kājas, iedzērām karstu zāļu tēju.Un ar veselību viss ir kārtībā! Mana reportāža par Cēsu svētkiem http://piebalgaspuse.blogspot.com/

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Kolosālas bildes, uz kurām skatoties var just dejojošo un dziedošo bērnu pozitīvo enerģiju un tad tās slapjās pastalas paliek otrajā plānā:)
      Ieeikums paskatīties šo bērnu smaidīgajās sejiņās- tās ir patiesas un emocijas un tiešām saka, ka bērniem ir bijuši svētki:)

      Dzēst
  9. Lasot šo, rodas sajūta, ka dažiem cilvēkiem vienkārši patīk vainu vienmēr meklēt citos. Arī es piedalījos šajos svētkos un dziedāju abas dienas Mežaparka estrādē.
    Protams, bija slapjš, auksts, bet tādēļ ir jāmāk apģērbt savs bērns un ne viens jums nelika viņu sūtīt uz Mežaparka estrādi.Varēja sēdēt mājās savās vilnas zeķēs un miers. Draudzenes mazā māsa arī neaizbrauca, jo bija pārāk auksts ārā. Es saprotu, ka var neapmierināt apstākļi, kādos bērniem bija jādzied, taču nebija nemaz tik traki. Ja zinājāt, ka bērnu pirmajā dienā nebaros, tad kur problēma? it kā piektās klases skolnieks nevarētu iztikt 7 h ar maizītēm...
    Beidziet taču nomelnot pasākuma organizatorus. Kurš varēja paredzēt, ka laiks būs tāds?
    Rodiet taču vismaz nedaudz prieka no tā, ko jums dod. Cik var čīkstēt un sūkstīties? Lasot jūsu komentārus par šo pasākumu, liekas, ka rakstāt par veselu mēnesi garu notikumu, nevis divu dienu.
    Jūsu viedoklis stipri atšķiras no daudziem pārējiem, kuri nesaredz iemeslu čīkstēt par to, ko var arī paturēt pie sevis un kas ir pašsaprotams....

    AtbildētDzēst
  10. Tas bija viens no ideālākajiem pasākumiem, kurā esmu piedalījusies. Biju soprāns, tāpēc arī man tika lietus virsū, bet neesmu tak no cukura, lai uzreiz vaidētu. Pašiem vecākiem arī vajadzēja skatīties, ko tas bērns pirmajā dienā velk virsū, no rīta laiks arī nebija tas labākais. Bet tam lietum par spīti, tas viss bija tā vērts, tā kopības sajūta, dziedāšana, dejošana, (ēšana), tas gandarījums par padarīto. Lai vai kā, šo pasākumu vēl ilgi atcerēšos ar smaidu sejā.

    AtbildētDzēst
  11. Prieks, ka lielākā daļa vecāku tomēr šim viedoklim nepiekrīt.
    http://www.calis.lv/forums/tema/18179051-bez-ce-rigai/

    AtbildētDzēst
  12. Jauki, paldies! Cik cilvēku, tik viedokļi! Es palieku pie tā, ko redzēju pati un ko pieredzēja man tuvie cilvēki.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav