Ak mī un žē, cik tomēr kārdinoša var būt gatavošanās ceļojumam! Turpinot apņemšanos ievērot "Itālisko lietu un darbību Top 10 sarakstā" iekļautos punktus, šoreiz (tiesa gan, ar mazu laika nobīdi) kārta pienākusi Itālijas vīna un siera baudīšanai.
No cilvēka, kas ik rītu brokastu vietā izdzer blendētu augļu kokteili, laikam ir nereāli prasīt vīna mīlēšanu vakarā, vai ne? Lūk, šo piebilstu tāpēc, lai jau sākotnēji būtu skaidrs, cik liela bija mana piespiešanās, lai iemalkotu vīnu. Tiesa gan, vīna izvēle bija manās rokās, un par sarkanvīnu nešaubījos ne mirkli. Ja Andris labprāt izvēlas Francijas vīnus un tos šad un tad iemalko, tad manas attiecības ar šādu dziru ir vairāk nekā uz "jūs". Kā dzīvi joki ir stāsti par mani dažādos oficiālos pasākumos un ballītēs, kuru laikā ar pilnu glāzi varu noriņķot stundām ilgi, līdz atrodu kādu, kas ir ar mieru to iztukšot:)
Cits stāsts ir par manu raksturu, apņemšanos un gribasspēku. Ja reiz itālisko lietu un darbību sarakstā biju ierakstījusi vīna un siera baudīšanu, tad nācās vien to īstenot. Iegādātais "Cessari Friulli Grave Merlot" esot sausais sarkanvīns no Friuli reģiona un maksāja ap Ls 6. Uz etiķetes minēts, ka tas "izeļas ar savu eleganci, samtaino struktūru, aveņu, plūmju un eksotisko garšvielu buķeti". Jauki un kārdinoši, vai ne? Un saderot ar sieru! Siers, kuru garšojām kopā ar šo vīnu, arī bija īstens itālietis - "Parmigiano reggiano". Ciets, vidēji ass un ar ilgu pēcgaršu mutē.
Jā, es centos un mēģināju vīnā saskatīt/sagaršot baudījumu! Es patiešām centos! Vai tas tiešām ir gatavots no vīnogām? Vai Itālijā ir savādākas vīnogas, kuru garšu es nespēju sajust? Vai tomēr tas ir ūdens ar kādu koncentrētu šķīdumu? Vai vispār vīnus ir iespējams atšķirt? Un kāpēc vispār cilvēki gadsimtiem un gadu tūkstošiem ir jau dzēruši šo dievišķo dziru? Mēģināju baudīt vīna malku. Mēģināju baudīt vīna malku ar sieru. Mēģināju baudīt sieru ar vīna malku. Piedod, es nespēju sagaršot, kas šajā dzērienā būtu tik izcils un augstu vērtējams! Ar mani un vīna baudīšanu joprojām ir galīgs čau un fail, un kārtējā neizdzertā glāze.
Es gan nebūt negribu sadusmot kādu vīnmīli. Patiesību sakot es viņus apbrīnoju par spēju atšķirt Merlot un Bordo vīnus, Dienvidāfrikas un Austrālijas un vēl tos visus citus. Vīniem ir veltītas tūkstošiem grāmatu. Es tiešām brīnos, kā, piemēram, šajā grāmatā iespējams neapjukt starp vairāk nekā 2000 vīndaru piedāvājumu! Par vīniem ir apraksti, topi un pat 7 labāko vīna blogeru saraksts. Teikšu godīgi - dažus no tiem, piemēram, šo, kurš esot "Wine Blog Awards 2012 finalist", palasīt bija (literārs) baudījums pat man, jo stāsts jau nav tikai par vīnu, bet par Cilvēku un viņa Darbu, par Dzīvi un tās Svinēšanu!
Ja būtu mana teikšana, es šo vīnu pasniegtu kādam gana smalkam draugam kopā ar pašceptajiem siera cepumiem ar sēkliņu maisījumu. Jā, gara acīm es spēju iztēloties draudzeņu bariņu lēni malkojot šo tumšsarkani rūgteni saldo dziru ar siera cepumiņiem, kas paši mutē kūst. Jā, ja tāda ir maksa par vīna baudīšanu, tad esmu ar mieru sacept siera cepumiņus, lai prieks draugiem un manam vēderam. Itālija, mēs nākam, bet es atgriežos pie upenēm un mellenēm! Taču tu, ja vien esi vīnmīlis, apskaties šo kārdinošā vīna ražotāja Casari mājaslapu! Bildes tā vien aicina aut kājas un doties uz Itāliju!!!
Komentāri
Ierakstīt komentāru