Pāriet uz galveno saturu

Grāmatnīca vai picērija?

Uz šo ierakstu mani pamudināja The Bookseller 18. decembrī ievietotais raksts par bērniem un grāmatnīcām, proti, katrs septītais mazais anglis ne reizi neesot bijis grāmatnīcā. Nav man dati par to, vai katrs septītais mazais anglis nav bijis arī kādā makdonaldā, tomēr pārdomas šis raksts ir raisījis.


Vispirms nedaudz sausās statistikas no paša pētījuma.
Pētījumā "Family Matters: The Importance of Family Support for Young People's Reading" kopā aptaujāti 21 tūkstotis 8-16 gadus veci bērni no 128 Lielbritānijas skolām. Tajā teikts, ka 14 % bērnu nekad nav bijuši grāmatnīcā, bet 7 % nav varējuši atbildēt, vai viņi ir vai nav bijuši grāmatnīcā. Katrs trešais tēvs nekad nav redzēts lasām (pētījumā pirms diviem gadiem rādītāji bijuši labāki - katrs ceturtais tēvs neesot lasījis). Bērnus uz lasīšanu pārsvarā mudinot mammas (82,6 %) un tikai 66,3 % tēvu. Pētījumā uzsvērts, ka bērni vēro vecākus un pārņem viņu uzvedību, tāpēc vairāk lasa tie bērni, kuru ģimenēs lasa vecāki. Interesanti, ka apgalvojumam "jo vairāk es lasu, jo labāks kļūstu" piekrituši 81,2 % bērnu, kuru mammas lasa, kā arī 82,6 % bērnu, kuru ģimenēs daudz lasa abi vecāki. Tomēr lielākā daļa bērnu nepārrunā lasīto ar vecākiem. 
Pavisam sausa statistika: 12 % 8-11 gadīgo bērnu apgalvojuši, ka nav saņēmuši grāmatu kā dāvanu, bet 14-16 gadīgo tīņu vidū šis skaitlis esot bijis gandrīz divtik liels.
Un te ilustratīvs piemērs no kādas grāmatnīcas Berlīnē šī gada novembra beigās. Redzama gan tikai daļa no bērnu literatūras stūrīša.

Un nu manas pārdomas. Arī ar sausu statistiku. Mazliet.
Latvijā 20 % bērnu ir ar vāju lasītprasmi. Skolotāji apgalvo, ka bērni bieži vien nespējot saprast mācību vielu tieši vājās lasītprasmes dēļ. Bibliotēkām trūkst finansējuma bērnu grāmatu iegādei. Valsts nav mērķtiecīgi izstrādātas un atbalstītas bērnu lasīšanas veicināšanas programmas. Par laimi, ir vēl "Bērnu žūrija", taču tajā pārsvarā iesaistās jau lasošie bērni. Par nelaimi, latviešu valodas un literatūras stundas ir nepietiekamā skaitā. Manam 6klasniekam ir 4 latviešu valodas un 2 literatūras stundas nedēļā, bet 9klasniecei - attiecīgi 3 un 2 stundas nedēļā (salīdzinājumam - angļu valoda arī ir 5 stundas nedēļā!). Nu jau tālajā 2010. gada novembrī pirmajā konferencē "Media&Learning" Briselē klausījos lektora no Īrijas prezentāciju un video, kurā runāja 2. klases skolniece, kas  pirmo reizi mūžā bija izlasījusi grāmatu. Tiesa, tā bija bilžu grāmata. Taču lektors sajūsmināti teica: "Ja viņa ir paņēmusi rokās pirmo grāmatu, tas nozīmē, ka viņa lasīs vēl."

Pārdomas bez sausās statistikas.
Es lasu un man patīk to darīt. Mani bērni lasa tikai to, kas viņus saista. Lasa arī angliski, turklāt reizēm pat speciāli saka, lai nopērku grāmatu angliski, lai gan zinu, ka attiecīgais darbs ir tulkots arī latviski (dēlam tā bija ar Grega sērijas grāmatām, kuras visas viņš jau bija lasījis angliski un latviskajā variantā pārbaudīja tulkojumu, meitai nupat tā bija ar Murakami "Dance, Dance, Dance", kas ir arī latviski). Viņiem patīk ieiet grāmatnīcā, tomēr labāk viņiem patīk ieiet gadžetu veikalā. Tiesa, viņus nedēvēšu par grāmattārpiem kā pati sevi. 

Domājot par gadžetmīļu paaudzi, Amazon šogad sākšot lielo pēcsvētku izpārdošanu jau Ziemassvētku dienā, tas ir, 25. decembrī, jo tieši šajā dienā cilvēki, saņēmuši savas jaunās iekārtas, vēlas tās piepildīt ar saturu, taču pirktas tiek ne tikai grāmatas. Mēs esam patērētāju kultūras sastāvdaļa, atzīstam to mēs vai nē. Mazo angļu vecākiem gan es ieteiktu ieskatīties šajā The Guardian veidotajā 2012. gada jaukāko bērnu grāmatu izlasē

Taču noteikti arī Latvijā ir bērni, kuri nekad mūžā nav bijuši grāmatnīcā, lai paši izvēlētos lasāmvielu, vai viņiem nav uzdāvināta kāda grāmata. Iespējams, ka viņus neviens nav arī aizvedis uz bibliotēku. Tūlīt ir klāt Ziemassvētki. Varbūt šī ir tā reize, kad šokolādes konču kalnu vietā labāk kopā ar bērnu ieiet kādā grāmatnīcā un ļaut viņam izvēlēties pašam savu dāvanu, kaut tā būtu vien komiksu vai krāsojamā grāmata? 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav