Pāriet uz galveno saturu

Veselīga pasmaidīšana... pašam par sevi

Viens no cilvēka psihiskās veselības rādītājiem esot spēja veselīgi pasmieties pašam par sevi. Lūk, tad es šovakar gardi varu smieties pati par sevi, sieviešu mūžīgo vājību ja ne būt, tad vismaz justies skaisti, kā arī pusstundas laikā novērotajām pārdevējām trīs dažādos veikalos vienā tirdzniecības centrā.


Ievads.
Pirms pāris nedēļām komandējuma laikā Berlīnē Ziemassvētku gaidās, balles noskaņās un visapkārt esošā greznuma ah un oh iespaidota labā veikalā iegādājos mīlīgu kleitiņu par nieka (hi-hi, es ironizēju!) Eur 129,50. Tiktāl jau viss kārtībā, ja vien tās uzvilkšanas otrajā reizē - un te nu gan es atļaušos noelsties vīmandieniņ stilā - tieši garā semināra laikā es pēkšņi nebūtu sākusi atirt, tiesa gan, no kleitas apakšmalas. Kas jādara, jādara jeb jāziedo vēl Ls 5 kādam profesionālam labākam kleitu apakšmalu atšuvējam.

Iztirzājums.
Tad nu uzreiz vērsim pie ragiem - kas gan ir kleita viena pati, kaut arī ar kārtīgi atšūtu un neirstošu apakšmalu -, ja nav labas zeķbikses. Ja kleita ir melna ar pelēku, vai zini kādu sievieti, kas spētu izšķirties, vai viņa vēlas melnas zeķbikses vai pelēkas zeķbikses? Es nezinu! Tad labāk ir doties uz veikalu un teikt: "es vēlos zeķbikses - var būt pelēkas ar melnu vai arī melnas ar pelēku". Normāls sievietes domu gājiens!

Par laimi, man ir zināms kāds šī izstrādājuma veikaliņš, kas neparastākos vai svinīgākos gadījumos vienmēr ir glābis. Nejautā nosaukumu, jo mana vizuālā atmiņa to vien tik spēj pateikt, ka tas ir pretī Sportland otrā stāvā Alfā. Laikam blakus ir nažu veikals. Tas nebūt nav mazsvarīgs fakts, ja pie zeķbiksēm gadās doties ar vīru/draugu/vīriešu dzimuma būtni: pirmkārt, viņu vari aizsūtīt apskatīt nažus, kamēr starp desmitiem zeķbikšu rosies pati, otrkārt, varbūt tev tiešām vajag nazi? Vai vismaz vajadzēs. Nu varbūt tad, kad kritīsi kārdinājumā un iegādāsies kādas zeķbikses.

Un kārdinājums piezogas nemanāmi pārdevējas veidolā! Lūk, tu esi paprasījusi "melnas ar pelēku vai pelēkas ar melnu" zeķbikses, taču laipnā kundze jau uzdod nākamo jautājumu gluži kā no skolas atmiņu klades: "cik biezas?". Ak jē, vai tad es jau neteicu kādas? Ā, tātad tās bija tikai manas domas. Nu labi, pie kleitas velkamas zeķbikses. Nu jau kundzei ir daudz vairāk iespēju rosīties starp ašpadsmitajiem plauktiem un tāpēc atskan "mums ir šādas ar iespiesto rakstu un vēl šādas...". Va vellos, es jau vienā stūrī biju pamanījusi pavisam citas, taču nu aiz šīm vienām citām tiek izcilātas vēl citas un aiz tām vēl citas! "Paskatīsimies?", "Vai parādīt?" - viņas laipnība ietērpt mani viselegantākajās zeķbiksēs ir teju vai fantastiska!

Kad nu divus pārus - vienas biezākas, otras plānākas - jau esmu izvēlējusies, atskan maģiskais: "Bet vai jūs esat mēģinājusi Wolford zeķbikses? Paskatīsimies, vai ir jūsu izmērs! Vai melna krāsa derēs? Plānas! Lūk, mums tieši ir pēdējais pāris!" Aleluja! Es negribu kādu noģībināt, bet uz iepakojuma redzamā cena ir teju tieši viena trešdaļa no manas kleitas summas (bez apakšmalas atšūšanas, protams!). Nu neesmu es to aprindu meitene, lai es zinātu, kas ir Wolford un cik tās maksā! Lai nu kā, bet kundze jau ir paspējusi uzvilkt baltus cimdus (un ne adītus, bet satīna!), lai man izrādītu šo zeķbikšu unikālo maigumu ("Pataustiet, droši pataustiet!") un aprakstītu to kvalitāti. Uz manu jautājumu, vai tad šīs zeķbikses tiešām neplīst, kundze pārliecinoši apgalvo, ka tikai tad, ja tās sakožot suns. Nu ko, es atbildu, ka man mājās ir kaķis. Ā, un vēl šīs zeķbikses labi izskatīšoties ne tikai pie kleitas, bet arī mēteļa.

Ai, kā tajā brīdī es būtu vēlējusies būt nažu veikalā! Ko gan es no nažiem saprotu, galvenais, ka labi griež! Bet te - ekselenta pārdevēja, kas pat tad, ja man negaršotu kivi, prastu pārliecināt, ka tieši šis auglis man pašlaik kārojas. Tas nozīmē, ka pie kases jau stāv trīs pāri manu izvēlēto zeķbikšu. Patiesību sakot, vienu brīdi tur pat stāvēja četri mani izvēlētie zeķbikšu iepakojumi...

Taču tik bezcerīgi ar mani nav, un veselais saprāts, aprunājies ar kredītkarti par gaidāmajiem Ziemassvētku pirkumiem, nospiež Stop pogu. Tiesa gan, oliņ-boliņ-džimpiņ-rimpiņ krīt uz tām biezākajām "pelēkās ar iespiesto rakstu" zeķbiksēm. Un vēl uz tām otrām, kas paredzētas "pret nogurumu" (vai tiešām es jau veikalā ienākot izskatos pēc tādas, kas citreiz četras stundas stāv kājās, semināru vadot?). Bet Wolford paliek! Un vēl vienas "pelēks ar melnu vai melns ar pelēku".

Secinājums.
Pārdošana ir liela māksla. Tas ir gluži vai dabas dots talants. Nu gluži kā Elīnai Garančai dziedāt, Vestardam Šimkus plinkšķināt klavieres vai kādam deputātam nemitīgi tapt ievēlētam.

Salīdzinājumam. Pirms šī veikala iegāju kādā apavu veikalā, kurā uz manu jautājumu "vai jums ir siltās apavu zolītes?", pārdevēja garlaikoti piegāja pie šo izstrādājumu stenda. Neatrodot manu izmēru, viņa piedāvāja tikai tādu zolīti, kuru pašam ir jāpiegriež pēc savas kājas izmēra. Kad es atteicos un jautāju, vai tad cita nekā nav, viņa negribīgi atvēra atvilkni, kas bija tieši zem šī stenda, lai tieši priekšplānā atrastu arī man nepieciešamo izmēru. Bet trešā veikala pārdevēja lietišķi izrādīja prasīto preci, piedāvāja izvēli starp diviem produktiem un bija ne vairāk un ne mazāk kā tikai tas, kas tiek vispārīgi gaidīts no pārdevējas.

Vēlreiz secinājumu? Par Wolford zeķbikšu kvalitāti un izturību pret kaķa (maigajām) ķepiņām un (asajiem) nadziņiem varēšu pārliecināties nedēļas nogalē, pošoties ballei, taču jau tagad šī pārdevēja ir pelnījusi savas firmas vadības atzinības rakstu par spēju sajust klientes-sievietes (slēptākās?) vēlmes un mūzīgās vājības justies labi jebkuros apstākļos:)
Pirms teju septiņiem gadiem autosalonā pēc jaukas dāmas vārdiem "paskatīsimies, kādas krāsas mašīnas mums ir noliktavā!" es atjēdzos ar parakstītu līgumu par jaunas mašīnas iegādi. Tiesa, manā mīļākajā violetā krāsā.
Rīt dodos iepirkt grāmatu dāvanas...

Komentāri

  1. Satīna cimdi! Tiešām atgādina kadru no Love actually filmas, kur misters Bīns iesaiņoja kaklarotu :D

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.