Detektīvliteratūra ir viens no pateicīgākajiem žanriem, kas glābj no garlaicības drūmos rudens vakaros, dziļos sniegos, aukstās vasarās un lietainos pavasaros. Vārdsakot, tās ir grāmatas, pēc kurām roka var stiepties cauru gadu, tām nav laika un telpas noilguma, jo Agata Kristi un Arturs Konans Doils arī 21. gadsimtā tiek lasīti ar tādu pašu aizrautību kā šim laikam piederošie Stīgs Lārsons un mans jaunatklājums Jusi Adlers-Olsens. Tieši šī dāņu spalvas meistara sarakstītais darbs Fazānu slepkavas aizveda mani sešu aizraujošu stundu garā lasīšanas maratonā.
Jusi Adlera-Olsena darbs Fazānu slepkavas ievēro teju vai visus šī žanra noteikumus. Atgriezies no atvaļinājuma, Q nodaļas (nav gan teikts, ko nozīmē šis "Q", bet kaut kas ar krimināl- tur noteikti ir saistīts) vadītājs Karls Merks uz sava galda atrod dokumentāciju, kas attiecas uz divdesmit gadus vecu lietu. Nav zināms, kas to tur ir nolicis, norādījumi ir gana mīklaini, taču saistīti ar internātskolas audzēkņiem - bagātu vecāku bērniem, kas nu ir vismaz tikpat ietekmīgi kā viņu vecāki. Tiesa, no toreizējās sešu cilvēku kompānijas viens ir atzinies un sēž cietumā, bet grupas dalībniece Kimija dzīvo nevienam nezināmu dzīvi un nav atrodama. Merks nebūtu Merks, ja neliktos mierā un nesāktu šķetināt notikumus, iesaistot gan savu palīgu Asadu, gan Rozi, kas ir vairāk nekā sekretāre (tās epizodes ar galdu skrūvēšanu vien ir skandināvu feminisma tradīciju vērtas!). Visam pa vidu Merks tiek arī atstādināts no izmeklēšanas, viņam tiek draudēts, ir paralēlas neatrisinātas attiecības ar kolēģi-policistu un kolēģi-psiholoģi. Ir spraigs stāsts, kura centrā ir Kimija, kuras balsis galvā gan ir skaļas, bet prāts ir gana ass, lai novirzītu visus notikumus atbilstoši iecerētajam.
"Fazānu slepkavas" ir tik aizraujošs notikumu virpulis, ka grāmatas lasīšana izjauca visus iecerētos plānus, jo to gluži vienkārši nevar nolikt malā un lasīšanu pārtraukt, lai domātu par kūkām, pastaigu vai mājas kārtošanu. Ir, protams, mazliet banālākas vai vājākas stāsta vietas, piemēram, Merka došanās uz Spāniju, (paredzamā?) apzagšana, īsā uzturēšanās un saruna ar liecinieku, taču kopumā tas ir stāsts, kas ar šausminošo sižetu paņem savā varā, neatlaiž un liek nemitīgi domāt. Adlera-Olsena aprakstītie noziegumi ir visnotaļ ticami, tāpēc šķiet paša autora piedzīvoti. Augstākā sabiedrība, korumpētība, smalki saausti sakaru tīkli, orģijas un baudkāras asinspirtis ir aprakstītas skaudri un vizuāli iespaidīgi, liekot lasītājam būt klātesošam notikumu virpuļos un sajust gan Kimijas naidu, gan Rozes acu skatu, gan Merka izpūsto cigarešu dūmus.
Šis ir darbs, kuru vērts izlasīt ikvienam detektīvžanra cienītājam, jo nespēju iedomāties kādu, kurš varētu garlaikoties vai atminēt notikumu atrisinājumu, sākot lasīt "Fazānu medības".
Komentāri
Ierakstīt komentāru