Pāriet uz galveno saturu

Tiltu un grāmatu dedzināšana

Es lasu, tu lasi, mēs esam daudzi, kas joprojām lasām dažādas grāmatas dažādos formātos. Pagājušajā nedēļā - 6. augustā - tika izdota Džeisona Merkoski (Jason Merkoski) grāmata Burning the Page: the eBook Revolution and the Future of Reading. Šo grāmatu starp visām citām vērts pamanīt tāpēc vien, ka tās autors ir viens no slavenās Kindle tēviem. Taču grāmata nav tikai par Kindli, e-lasītājiem un e-grāmatām kā tādām. Šis ir kā ceļojums e-grāmatu industrijas aizkulisēs un digitālās kultūras straujajā ikdienā, kas maina lasīšanas paradumus un uzdod arvien vairāk (neatbildamu?) jautājumu.

Pirmā doma, kas ienāca prātā, paņemot Džeisona Merkoski grāmatu un uzzinot autora bekgraundu, bija  par to, ka šī nu būs viena Kindli un Amazon slavinoša grāmata. Stop! Uzreiz teikšu, ka tā viss nav - tieši Amazon grāmatā saņem virkni pārmetumu no sava bijušā darbinieka. Starp citu, Kindle sākumā nebija Kindle, bet gan... Fiona (hmmm, laikam mēs visi noskurināmies, iedomājoties Šreka mīļoto, tā ka labi vien ir, ka "Fiona" pārtapa par "Kindle").

Lasot Merkoski vēstījumu par e-grāmatu pirmssākumiem (starp citu, autors vairākkārt uzsver, ka tieši viņš 1999. gadā ir radījis pirmo e-grāmatu), nepamet viens jautājums: kā mūsu mazbērni un viņu bērnu bērni zinās, ko lasījuši viņu senči? Merkoski min visas arī mums labi zināmās e-grāmatu priekšrocības sākot no iegādes ērtuma tikai ar pāris klikšķiem un vietas ietaupīšanu, tomēr uzsver, ka lasītāji nereti neaizdomājas, ka pēc būtības līdz ar e-grāmatu ir iegādājušies tikai servisa pakalpojumu, proti, piekļuvi e-grāmatai. Jebkurš serviss, lai kādā mākonī ielikts, ir un paliek tikai serviss ("All you may own are the rights to read a book but not to own a copy of the actual copy" (129. lpp.). Jā, un neviens normāls cilvēks grāmatplauktos netur Kindles, Nook'us un citas iekārtas, lai viņa radi un draugi aplūkotu iegādātās grāmatas. 

Nereti ir nācies dzirdēt gana piktus lasītājus, kuri paģēr, lai līdz ar drukāto grāmatu tiktu izdotas arī e-grāmatas. Šķiet, ka tā jau salīdzinoši mazajai latviski lasošajai auditorijai ir grūti saprast e-grāmatas veidošanas principus, jo tas nav tikai "vienkārši fails", bet gan fails, kas tiek atšķirīgi sagatavots katrai platformai, lai e-grāmata labi lasītos uz ikvienas iekārtas. "The shelf life of an ebook application is only a few years at best. (..) and you have to pay engineers tens of thousands of dollars to port them from one platform to another. Today's hot application becomes yesterday's fossil in the blink of an eye." (110. lpp.) - tā raksta Merkoski, un ikviens šim biznesam pietuvinātais var apstiprināt, ka e-grāmatu veidošanas principi visā pasaulē ir identiski, turklāt lietojumprogrammu izstrāde, lai lasītājiem piedāvātu interaktīvu piedzīvojumu, ir pasākums, kas neatmaksājas pat lielākajiem izdevējiem.

Lūk, tieši tāpēc Merkoski grāmatu no sirds ieteiktu izlasīt ikvienam, kurš vēlas izprast e-grāmatu veidošanas aizkulises, jo autors plaši apraksta, kā no fiziskajām grāmatām (t.i., drukātajām grāmatām), tās brutāli sagriežot, tiek veidotas (ieskenētas) e-grāmatas. Domā, ka Amazon ar saviem spēkiem un kādu nelielu e-grāmatu konvertācijas nodaļu spēja savu veikalu piepildīt ar tūkstošiem e-grāmatu? Gluži kā daudzu tik mīļos Apple produktus ražo tūkstošiem cilvēku nepārtrauktās maiņās par niecīgu darba samaksu, tā arī e-grāmatu ražošana sākas lielos angāros jaunattīstības valstīs. Ķīna, Indija, Sjerraleone, Madagaskara un Filipīnas ir tās valstis, kuras autors nosauc kā lielākās e-grāmatu ražotājas. Lūk, tikai daži teikumi, kas labi ilustrē minēto.

"The ebook revolution was bloodless, in the sense that there were no human casualties. But if books could bleed, you'd find their graveyards overseas. You'd find burial pits, unmarked graves, and hundreds of thousands of casualties.
But all this was needed to launch the Kindle; we couldn't just launch a hardware product without any ebook to read. Without ebooks, the Fiona device would have been just an expensive paperweight." (21. lpp.)

"Amazon uzvar e-grāmatu revolūcijā, bet tā var zaudēt karā" - tāds ir bijušā Amazon darbinieka secinājums (51. lpp.), jo Kindle izstrādes grupas vadītājs min, kādai tad būtu jābūt patiešām aizraujošai e-grāmatai, lai radītu lasītatkarīgu paaudzi. Autors uzskata, ka šajā karā uzvarēs tas izstrādātājs/pakalpojumu piedāvātājs/izdevējs, kurš spēs piedāvāt teju vai individualizētu lasīšanas pārdzīvojumu kā maziem lasītājiem, tā pieaugušajiem. Jāuzsver, ka Merkoski ir gana skeptisks pret e-lasītāju izmantošanu mazu bērnu rokās, jo lasīšanai esot jābūt garīgam procesam, kas prasa zināmu piepūli un izpratni, ko nevar gūt no ekrāna, bet no drukāta materiāla. Atsaucoties uz veiktajiem pētījumiem, autors raksta: "Reading and book literacy may be prerequisites for learning how to refine information and communicate effectively" (70. lpp.). Kad lasītājs ir tik nobriedis, ka spēj izšķirt daudzslāņainību dažādos tekstos, un saprot, ka informācija vienmēr ir kodēta, tad rokās var ņemt arī dažādās ierīces un lasīt e-grāmatas.

Pasaki, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi - šo teicienu var attiecināt arī uz mūsu tehnoloģiju lietošanas paradumiem. Kā sabiedrība, kas pielūdz tehnoloģijas un esam gatavi naktis pavadīt rindās pēc jaunākajiem gadžetiem, mēs labi parādām, kāda ir mūsu digitālā diēta. Mēs, tie lasītāji, kuriem ir pāri 30 un vēl krietnas astītes, esam mācīti izvērtēt, analizēt, secināt, taču pietiek pavērot tos, kas ar tehnoloģijām ir uz "tu" no dzimšanas, lai saprastu, ka analogās kultūras iezīmes digitālajā kultūrā arvien vairāk izzūd, un līdz ar to arī dažas no pamatprasmēm, tostarp lasītpratība (jāatceras, ka "parst lasīt" nav sinonīms "lasīt ar izpratni").

Vairāk nekā 12 miljoni grāmatu ir digitalizētas Google Book projekta ietvaros. Katrs izdevējs cenšas lasītājiem piedāvātu e-grāmatas, taču nemitīgi notiek taustīšanās, lai atrastu zelta vidusceļu. Atbildi par e-grāmatu attīstību Džeisona Merkoski grāmatā neatrast, taču to vērts izlasīt, lai padomātu par šķietami pašsaprotamām tendencēm mūsdienu digitālajā kultūrā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai". Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos?
Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas"…