Pāriet uz galveno saturu

Dažas stundas Malborkas pilī

Ceļošanai ar automašīna ir vairākas priekšrocības arī tajos gadījumos, kad braucieni ir pagari un iestiepjas nakts melnumā. Manuprāt, vislabākais ir tas, ka braucēji var relatīvi brīvi plānot laiku un maršrutu. Lūk, tas tad arī bija galvenais iemesls, kāpēc atpakaļceļš no komandējuma Gdaņskā mums ar kolēģi novirzījās nedaudz uz dienvidiem, lai apskatītu pasaulē lielāko ķieģeļu pili - Malborkas pili. Ir vērts, iesaku visiem, kuriem interesē senatne.


Telpa, kurā pieņemšanas
notika ziemā
Vismaz mūsu brauciena laikā Polijā notiek ceļu rakšana, pārrakšana un labošana, tāpēc orientēties nepieciešams arī pēc drukātās kartes un jābūt gataviem jebkurā brīdī radoši pārplānot maršrutu. No Gdaņskas līdz Malborkai sestdienas rītā var nokļūt stundas laikā ar vienu nelielu maldīšanos to pašu remontdarbu dēļ. Laikam nevienu neizbrīnīs fakts, ka norāde par tuvējo Makdonaldu ir lielāka par norādi uz pašu Malborkas pili, taču jāatzīst, ka pils tomēr ir viegli pamanāma. Vietējie uzņēmīgie stāvvietas darboņi jau iztālēm māj ar karodziņu, lai tikai neaizbraucam garām un atvēlam 20 zlotus (pēc pašreizējā kursa apmēram Ls 3,40) viņu biznesam par mūsu mašīnas pieskatīšanu, lai gan mums radās pamatotas aizdomas, ka vieglā automašīna nav nekāds kamperis, kuram pēc cenrāža būtu šie 20 zloti tiešām jāmaksā. 

Skaisti, bet kas tos valkāja?
Malborkas pilī, kā jau visos šādos "iestādījumos", biļešu cenas ir atkarīgas no vecuma, grupas lieluma, tūrisma sezonas. Septembra vidū vienam pieaugušajam ieejas biļete visā pils teritorijā maksāja 39,50 zloti, kas ir aptuveni 7 lati, taču šajā cenā ir arī obligātais audiogids. Tā kā es nekad šādu opciju neizvēlos, tad arī šoreiz centos pretoties, jo biju nolēmusi visu informāciju izlasīt. Lūk, pirmais un galvenais padoms, apmeklējot Malborkas pili - lai kā gribētos staigāt savā tempā un izvēlēties informācijas iegūšanas avotu, audiogids šeit tomēr ir absolūtā nepieciešamība, jo... pilī un tās teritorijā tikai pāris vietās ir atsevišķas informācijas plāksnītes. Jā, šādu pavērsienu nebiju gaidījusi! Dīvainākais ir tas, ka informācija turklāt ir poļu valodā, kas šādam lielam tūrisma apskates objektam, manuprāt, ir tomēr par maz. Tā arī nespēju saprast, kas šie ir par tērpiem, jo pie katra no tiem ir numuriņš, kas tālāk info plāksnītē ir aprakstīts poliski. 

Skats no viena pils spārna loga
Iepazīšanās ar pili un tās teritoriju notiek pa kartē/bukletiņā iezīmētu maršrutu. Apstājoties pie katra no atzīmētajiem punktiem, audiogids tad izvēlētajā valodā 1-5 minūšu garos ierakstos pastāsta par konkrēto vietu vai objektu. Neviens jau neliedz arī jebkurā mirklī ierakstu nopauzēt vai vispār neklausīties, ko arī darīju, ja stāstījums nešķita gana interesants. Sorry, man patīk interjers, sajūtas, noskaņa, vispārīga informācija, taču nespēju izsekot līdzi dažādajām armijām un kaujām. Un par kaujām, teitoņiem, krustnešiem te vēstījums ir ik uz soļa!
     
Tā nu viņi devās karā     Tā viņi gatavoja ēst
Tiesa, pils un tās apkārtnes iepazīšanā laiks pazūd. Jā, tā šķiet "mana" vieta, kurā varētu arī palikt. Gadsimti, kuros laiks ir apstājies. Plašums par spīti tūristu simtiem. Klusums par spīti balsu murdoņai. Varenība par spīti mūsdienu steigai. 

Malborkas pils ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...