Pāriet uz galveno saturu

Starp pašmotivāciju un pašpārmetumiem

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Šodien britu žurnāla Red septembra numurā izlasīju rakstu ar nosaukumu "This woman will set you free" (236.-238.lpp.), kurā padomus par to, kā atbrīvoties no pašpārmetumiem, vainas un kauna apziņas sniedz Brenē Brauna (Brene Brown), kas kādam varbūt ir pazīstama no TED runas 2010. gadā  Ievainojamības spēks. Rakstā pati Brauna nemaz nenoliedz, ka arī viņai ir dienas, kad perfekcionisms ir pārņēmis teju vai visas ķermeņa šūnas, gribas visu izdarīt un līdz ar to arī veidojas iekšējā neapmierinātība, visa nepaspēšana un vēlāk tas dvēseles stāvoklis, ko pati Brauna definējusi kā "vulnerability hangover", kas seko pēc katra "nu kāpēc es tā darīju/teicu...?".

21. gadsimtā atrast me-time - to brīdi, kas veltīts tikai sev - ir arvien grūtāk. Nav vairs 9/5 darbdienas, nav vairs darba pienākumi, kas jāveic tikai pēc amata aprakstā uzskaitītā. Ikdiena prasa, lai visi - sākot no vadītāja un beidzot ar padotajiem - esam fleksibli, spējam ātri reaģēt, pielāgoties, paralēli strādāt ar vairākiem projektiem, būt sasniedzami 24/7. Ir diezgan skaidrs, ka šādā veidā funkcionēt ilgstoši nespēsim paši un nespēs arī pati (cilvēku) izveidotā sistēma. Šķiet, ka pagaidām vēl tiek pārbaudīta cilvēces spēja izturēt pašas nospraustos mērķus pēc vairāk, ātrāk, labāk, taču ne bez pamata arvien biežāk sarunās iespraucas "kāda tam jēga, kāpēc es to daru, vai šī ir mana īstā vieta".

Žurnāla raksta noslēgumā Brenē Brauna min vienu no savām mantrām: "No matter what gets done and what is left undone, I am enough" (for days when things seem overwhelming"). Ir labi, ja mākam nošķirt to šauro robežu, kurā ir "jā, es varu", un kurā jau seko teju vai pārcilvēciski pieliktas pūles, lai paveiktu iesākto vai apsolīto. Alkas pēc atzinības, karjeras kāpiena, algas pielikuma, vienkārši perfekcionisms vai nespēja pateikt "nē" - katram ir savs iemesls, kas mūs dzen būt vairāk nekā viduvējībai. Un apburtais loks ar pašpārmetumiem varēs sākties no gala, ja vien paši ļausim tā notikt.

Vairāk par Brenē Braunu, viņas darbu, rakstiem, lekcijām var uzzināt šeit.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...