Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi



Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains, lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Par Parīzi īdēju jau gadiem, jo tā man vienmēr ir šķitusi kā sapņu pilsēta. Tāpēc jau pēc Romas brīvdienām bija gana skaidrs, ka nākamās rudens brīvdienas tiks pavadītas Parīzē. Neizpalika arī man raksturīgā gatavošanās un maršrutu izplānošana katrai dienai, turklāt ieskaitot pat ēstuves, kurās, ja vien var ticēt dažādiem avotiem, ir mielojušies vai vismaz savas kājas atpūtinājuši daži no 20. gs. 20.-30.gados Parīzē dzīvojošās zudušās paaudzes dižgariem (Hemingvejs u.c.). Ahoj, mugursomas plecos, varam doties prom!

Sēna no Eifeļa torņa
Patiesību sakot, vienīgā lieta, kas man tā mazliet pirms brīvdienām uztrauca, bija Šarla de Golla lidosta. Kopš jūnija sākuma lidojuma Ļubļana-Parīze-Rīga tā man ir iedzinusi pamatīgas šausmas, jo nekur līdz šim nebiju pieredzējusi tik nepārskatāmus plānojumus un terminālus citu no cita tādos attālumos, it kā tas jau būtu cits kontinents. Lūk, noskaņojos uz lielu pacietību, lai izburtos cauri franču sistēmai, taču oktobra beigās lidosta šķita tukšāka par tukšu. Tres bien! (= ļoti labi!) Vēsā latviešu mierā uzreiz lidostā varējām gan iegādāties vilciena biļetes, gan arī 10 sabiedriskā transporta biļešu paciņu. Biļešu automāti tur darbojas korektā angļu valodā, par to nu gan nav jāsatraucas. Ja nu kādu interesē cenas, tad 9,50 eur maksā viena vilciena biļete uz Parīzi, bet 10 biļetes - eur 13,30. Vilcienu atrast ir gana viegli.

Te nu ir lietderīgi uzreiz paskaidrot, ka ar pieredzējušu ceļotāju deguniem bijām izvēlējušies viesnīcu, kas atrodas, mūsuprāt, superizdevīgā sabiedriskā transporta mezglā. Viesnīca Ideal Hotel Design atrodas trīs soļu attālumā no metro, piecu soļu attālumā no tramvaja un 10 lēnu minūšu gājiena attālumā no RER vilcienu līnijas, kas tieši arī dodas uz/no Šarla de Golla lidostas. Jā, mēs šajā viesnīcā nedabūjām kāroto Google numuru, taču arī šis numurs ar labi pazīstamo mašīniņu bija ok - skats ir uz iekšpagalmu, var vērot, kas no rīta notiek virtuvē, kondicioniera gan nav, tā ka pat oktobra beigās visas naktis nogulējām pie atvērta loga, taču jebkura viesnīca ir tikai un vienīgi pagaidu mājvieta, un šī nudien bija ļoti laba pagaidu mājvieta. Tiesa, brokastis jāmaksā atsevišķi (eur 12 katram ēdājam), turklāt tagad no pieredzes varam teikt - pārbaudi rēķinā, cik brokastrīti ir uzskaitīti Tavā rēķinā! Ja nu kādreiz vēl sadomāšu padzīvot Parīzē, noteikti paliktu šajā pašā viesnīcā kaut vai dēļ superizdevīgā transporta, kas ļāva sasniegt pilsētas centru teju vai 15 minūšu laikā. Tieši blakus viesnīcai ir īstena bulanžērija, kurā var dabūt īstenus kruasānus - noderīgi, taču jāatceras, ka strādā tikai no 8.00 rītā.

Kad ir atrasta Parīze, var sākt pētīt, kas tajā atrodas. Nu lūk, un šajā brīdī seko mans pirmais negaidītais atklājums: Parīze ir milzīga!!! Londona ir teju vai manas otrās/trešās mājas, taču tā nekad man nav šķitusi milzīga. Liela - jā, bet ne milzīga. Roma, kas tomēr arī skaitās valsts galvaspilsēta, tad vispār salīdzinājumā ar Parīzi šķiet sērkociņu kārbiņas izmēra pasaulīte, kurā visu objektus var teciņus izstaigāt, deldējot apavus, bet neatstājot nenieka no sava carbon footprint. Šķiet loģiski, ka Parīzes iepazīšana būtu jāsāk no tās simbola Eifeļa torņa. Tas parādās pelēkajās debesīs aiz kokiem. Voila! Ir! Ejam tuvāk. Joprojām ir. Ejam vēl. Ejam pa Marsa gatvi (Parc du Champ de Mars), un tad jau atskan teikumi gluži kā no tās Šreka sērijas, kur ēzelītis ik pa brīdim jautāja: vai vēl tālu? Draudzīgs brīdinājums: neuzķeries uz it kā bērniem, invalīdiem, Sarkanajam krustam un kam tik vēl ne naudu vācošām jaukām būtnēm! Perfekti atstrādāta tūristu apkrāpšanas shēma! Redzam, mūsuprāt, tūkstošiem autobusus un miljoniem tūristus, kas kā čūska vijas līkločiem ap Eifeli. Nu labi, ja kolēģi teica, ka vasarā rindās esot jāstāv pat divas stundas, tad, protams, ir skaidrs, ka ne mums bija tūkstošiem, ne miljoniem tūristu līdzās, jo Eifelī iekšā pēc biļetēm tikām, stāvot vien nieka 30 minūtes (biļete eur 8,50). Laiks ir pagalam draņķīgs, un tobrīd tiekam tikai līdz pirmajam stāvam.

Laikam šajā brīdī nav pat jāsaka, ka esmu jau iemīlējusies Parīzē! Līst lietus, ir drēgni, pūš vējš, bet es esmu Parīzē! Enfin! (= beidzot!) Viss, es nemanu tūristu pūļus, varu pieplakt pie žoga (starp citu, joprojām nesaprotu, kā tomēr šajā monstrā, kas tā jau ir nožogots un iestiepļots no visām pusēm, tomēr pagadās pa kādam dīvainim-pašnāvniekam), lai pētītu Milzīgo Parīzi. Bez komentāriem.
Marsa gatve no Eifeļa torņa. Jap,
mēs nočāpojām no tā tur tālā gala.
Šīs ir 20.gs. 50. gados celtās mājas, kad
Parīze strauji izpletās
Taču mēs nebūtu mēs, ja lejā neizdomātu kāpt pa kāpnēm. Vēl viens interesants piedzīvojums un secinājums, cik labi, ka tomēr prāta pietika, lai neizdomātu arī augšā rausties pa kāpnēm.

Lejā mūs sagaida lietus un tas bērnu karuselis, kuru savā grāmatā Bērnu audzināšana franču gaumē apraksta tā autore Pamela Drakermena, proti, franču māmiķīši dodas pie šī senlaicīgā Eifeļa torņa karuseļa, lai bērni izpriecātos, bet viņas tikmēr varētu gūt kādu me-time mirkli. Mūsu plānotais maršruts rāda, ka ir jādodas pāri Sēnai (uzmetam skatu greznajai Šaijo pilij un dārzam), garām Tokijas pilij līdz Elizejas lauku sākumā sasniedzam Mazo pili un Lielo pili.
Šķērsojot grezno Aleksandra III tiltu (Pont Alexandre III), atkal esam pāri Sēnai, lai Invalīdu kvartālā meklētu kādu vakariņu vietu. "Vai vēl tālu?" ir tas jautājums, kas tiek uzdots tikpat bieži kā "Klau, tev somā nekas ēdams nav aizķēries?". Ir pavēla pēcpusdiena ap pussešiem, taču šaipus Sēnai nemanās ne bulanžērijas, ne kādas nopietnākas ēstuves. Manā šīvakara sarakstā kā must-go ēstuve ir Au Petit Tonneau. Trīsreiz nostaigājot nelielu ieliņu, to atrodam. Logi tumši. Izkārtne par kaut vai aptuveno darba laiku nav. Bet ēst gribas. Labi, dosimies uz nākamo ēstuvi, kas arī ir manā sarakstā - Thoumieux, kas atrodas vien pārsimts metrus tālāk citā šķērsielā. Šis izskatās diezgan lepns iestādījums, taču - ak mī un žē! - arī šeit mums piedāvā vien rezervēt galdiņu, jo vakariņas būšot tikai septiņos. Arī ēstuvē ielas pretējā pusē piedāvā tikai drinkus, tā slapji un alkstoši kaut vai kruasānu nolemjam doties atpakaļ uz viesnīcu, jo nīkt pilsētas centrā lietū vēl vienu stundu, lai sagaidītu vakariņu laiku, nav mūsu dabā. Lūk, šis tad ir otrais atklājums - Parīzē normālu ēdienu pirms septiņiem vakarā dabūt ir teju vai neiespējami.

Te jāpiemin, ka došanās atpakaļ uz viesnīcu izvēršas par nelielu maldīšanos tumsā, meklējot metro, toties nokļūstam savā pirmajā Parīzes demonstrācijā. Skanot dziesmām un skaļiem saukļiem, nākas iejukt kādas Tuvējo austrumu tautas mītiņā. Jā, ir policisti. Un ir divi baltie, kuriem kaut kā jānokļūst uz metro, ko šķietam pamanījuši tieši pie šiem protestētājiem. Aulekšiem pāri peļķēm!

Vakariņas? Ja gribas ēst, tad kas var būt labāks kā paēst vakariņas desmit metru attālumā no viesnīcas vietā ar nosaukumu "La Pomme Rouge"? Tiesa, te viss ir pankūkas. Salocītas pankūkas ar gaļu un kartupeļiem kā pamatēdiens un pankūkas ar saldējumu kā saldēdiens. Dzīve ir brīnišķa! Tikai jāatceras, ka pankūkas Parīzē ir gluži tādā pašā cenā kā jebkuras citas vakariņas. Tas nozīmē, ka diviem cilvēkiem bez īpašas vīna kāres var nākties šķirties no 50-60 eur par maltīti.

Pēc tam atliek tikai doties uz mašīnītes numuru, lai pārskatītu nākamās dienas maršrutu, cerībā, ka spīdēs Saule un kājas spēs izturēt nākamos piedzīvojumus. Ja viss noritēs, kā esam plānojuši, tad jāapskata Orsē muzejs, Pompidū centrs, Tilerī dārzi, Parīzes Dievmātes katedrāle, jāizstaigā Senluī sala, kurā tad arī būtu jābauda vakariņas. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.