Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Parīzē II: no ģeogrāfijas Sēnas krastos līdz traki smieklīgam Luijam


Ir otrā diena Parīzē. Pa atvērto viesnīcas istabiņas logu lietus plīkšķēdams sitas pret palodzi. Brrr! Vai tiešām tādām jābūt brīvdienām? Taču tie nebūsim mēs, ja tapsim iebiedēti tādā dienā, kad plānots apskatīt tik daudz: Orsē muzeju, Tilerī dārzu, Pompidū centru, Parīzes Dievmātes katedrāli (ja paveiktos un solis būtu straujš, tad arī Konsjeržerī) un Senluī salu. Tad atliek tikai ātrāk pakoties un doties ārā!

Karte. Un arī karogi.
Ir ap 10.00 sestdienas rītā, kad izkāpjam klusā Assemblee Nationale metro stacijā, taču virszemē tikpat klusās ielās jau priekšā ir… policijas patruļvīri. Va vellos, vai pat sestdienas rītā un (pagaidām) vēl klusumā gaidāma demonstrantu kauja? Nekas par to gan neliecina, tāpēc sākam vien doties uz Orsē muzeja pusi gar Sēnas krastu. Lietus ir mitējies, un labi, ka tā, jo Sēnas krastos manāms kas tāds, ko citviet nebiju redzējusi, proti, te uz asfalta ir sazīmētas un izliktas daudzas un dažādas nodarbošanās lielākiem un mazākiem. Ir sazīmēti labirinti, ir kaut kas līdzīgs milzu klasītēm, ir galdi, kur spēlēt spēles, ir vietas vingrošanai. Jā, un īpaša vieta, kurā laikam francūži apgūst ģeogrāfiju. Man, protams, uzreiz galvā bija jautājums, kāpēc pie mums neesmu manījusi šādu vienkāršu vides aizpildīšanu. Arī Mežaparkā (un noteikti vēl desmitiem citās vietās) ir gana daudz noasfaltētu taku, kuras varētu šādi apgleznot, lai ļaudīm ir prieks ne tikai pastaigāties, bet arī padarboties. Tomēr ir zināms, ka, jo sakoptāka ir vide, jo tomēr tajā mazāk gribas vandalēties.

Nonākot pie Orsē muzeja, iztālēm dzirdam autotauru skaņas. Labi, mums atkal ir jābāž deguns citu darīšanās, tāpēc dodamies lūkoties, kas nu notiek, jo šīs autotaures uzstājīgi dodas mūsu virzienā. Ja sākumā šķiet, ka šī ir tikai kaut kāda krāsoto govju parāde, tad ātri vien top skaidrs, ka te uz mašīnu piekabēm uztupinātās govis nav vis daiļavas, kas brauc izstādīties un pazīmēties, bet gan lauksaimnieku protesta simboli. Tā nu mēs stāvam un stāvam, filmējam un filmējam šo parādi, un šķiet, ka Orsē muzejā nu rinda ir beigusies, jo šī dzīvā instalācija ir piesaistījusi visu uzmanību. 

Orsē muzejs no Sēnas
pretējā krasta
Orsē muzejs atrodas kādreizējā dzelzceļa stacijas ēkā. Kā viss Parīzē, arī tas ir milzīgs, grezns, iespaidīgs. Tā kā jau pirms šī brauciena bijām pārliecināti, ka Luvru tās gigantiskuma dēļ neapskatīsim, tad Orsē šķita kā gana laba alternatīva mākslai. Orsē muzejā ieejas biļete vienam pieaugušajam maksā eur 12,00. Šeit ir skulptūras, gleznas, mēbeles, bet mēs bijām gana gudri, lai nepētītu katru Gogēnu vai Renuāru, bet savas divas stundas pagāja arī šeit, taču muzejs ir tiešām jauks. Lai gan bija sestdiena, te bija desmitiem skolas vecuma jauniešu ar darba lapām - acīmredzot šādi mājas darbi jāpilda arī viņiem.

Iznākot no Orsē, ir jau patīkami silta diena, tāpēc teju vai kā pusaptrakusi tīnīte es iespiedzos, kad, pārejot Sēnas pretējā krastā, paveras vēl rudenīgā zaļumā ietērptais Tilerī dārzs. Voila! Tāda daile!!! Spīd saule, ir +20 grādi, ir silts, esmu dabūjusi saldējumu (eur 4,00 par divām bumbām) un nu varu laiskoties pie strūklakas. Šis ir tas brīdis, kad nodomāju, ka tāpēc vien bija vērts doties uz Parīzi. Vien pārdesmit metrus tālāk esošā Luvra mani nevilina, ja bauda acīm ir ārā. Tā nu tas ir. Te mana klusā daba:)
     
Klusā daba ar nārbuļiem
un Luvru
     Klusā daba ar tautu,
strūklaku un Luvru
Tā nu tas ir un tā nu tas varētu būt vēl ilgi, ja es nebūtu tās horoskopa zīmes cilvēks, kuram ēšana ir viena no dzīvībai svarīgākajām lietām. Lai neatkārtotos vakardienas pieredze, nolemjam jau laicīgi lūkoties barības virzienā - nu vismaz tā, lai kāds kruasāns vienmēr būtu man pa tvērienam. Tā kā mūsu nākamais pieturas punkts ir paredzēts Pompidū centrā, tad līdz tam arī ceram atrast ko ēdamu. Uzreiz gan jāsaka, ka šajā dienā un šajā diennakts laikā ēst varēja dabūt daudzviet, bet mēs izvēlējāmies pusdienas ar skatu uz Comedie Francaise ēku. Gardi, ļoti gardi - ēdu savu pirmo, bet ne pēdējo no Parīzes pīlēm.

No Luvras līdz Pompidū centram, ja var ticēt Google maps aprēķiniem, ir nieka 1,5-2 km, taču Parīzē šīs attālums šķita kā vismaz trīs reizes garāks maršruts, jo pēc norādēm šķita, ka tūlīt, tūlīt jau būsim klāt, bet nē - atkal kārtējā norāde uz Pompidū centru, un mēs tik ejam un ejam. Tiesa, šī lēnīgā pastaiga bija bauda acīm, jo iegriezāmies ne vienā vien mazā butikā un manas acis uzlūkoja ne vienu vien jauku tērpu. Mūsu brauciena mērķis bija atpūsties, ne šopingot, taču tas neliedz man pārsteigumā noelsties par patiešām lētajām cenām. Ja oriģināla kleitiņa a la Desiguel maksā tikpat, cik šī zīmola kleita, tad kāpēc gan neizvēlēties kaut ko autentiski parīzisku? Un šādā veidā var sasniegt arī Pompidū centru, kurā nolēmām iekšā neiet, jo tas izskatījās milzummilzīgs, bet mums vēl bija jātiek līdz Notre Dame katedrālei.
     
Tāds nu ir tas Pompidū centrs     Arī tā var baudīt mākslu

Lūk, šajā brīdī stāstā atgriežas lietus, kurš Parīzē piezogas bez brīdinājuma un tieši tad, kad to itin nemaz nevajag. Meklējot Parīzes Dievmātes katedrāli, nav mums prātā Konsjeržerī, bet paejam garām Tiesu namam. Neiztiekam bez mazas nomaldīšanās, lietus nu jau gāztin gāž, bet mums vēl ir jāapstājas pie elektromobīļiem, kas Parīzē ir manāmi diezgan daudzās vietās. Nonākot pie Parīzes Dievmātes katedrāles, esam jau pārmirkuši, vējš šķiet tik stiprs, ka lietussargam nav īsti funkcionālas nozīmes, un uz katedrāli pēkšņi straumēm plūst ticīgo/ziņkārīgo/slapjo bari, izveidojot kārtējo rindu. Stoiciskā mierā stājamies rindā, lai tiktu iekšā un apietu riņķīti, bet tas arī viss - pārāk spilgti vēl atmiņā iespaidīgās Romas baznīcas, tādēļ lai piedod šīs katedrāles fani, bet mums Romā redzētais joprojām šķiet iespaidīgāks. Ieeja Parīzes Dievmātes katedrālē ir bez maksas, taču eur 4,00 maksā viena biļete katedrāles dārgumu krātuvē. Arī mēs tur bijām un visu redzējām. Notre Dame ir arī neliels dārziņš, bet tajā - tici vai nē - arī wi-fi soliņš. 
     
Parīzes Dievmātes katedrāles
dārzs
     TAS beņķis

Ir jau vēla pēcpusdiena, bet mūs vēl vilina Senluī sala. Šī ir neliela sala, kuru varot izstaigāt stundas laikā. Esam noguruši un izmirkuši, tāpēc nolemjam apmeklēt manā sarakstā esošo kafejnīcu, kas ir minēta šī ceļveža 262., 263.lpp. Taču te nu gan es likšu treknu punktu, jo stāsts par šo kafejnīcu ir pelnījis atsevišķu ierakstu tādēļ vien, ka tajā strādāja vīrs, kuru nodēvēju par Luiju (Luī) un kurš varētu būt attāls brālēns Mr. Bīnam. Tikai bez lācēna. Bet ar paplāti rokās.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.