Pāriet uz galveno saturu

Kas ir dators? Turpinās programmēšana bērniem

Pieļauju, ka ikviens no mums pavada pie datora ievērojamu dzīves laiku gan veicot tiešos darba pienākumus, gan brīvbrīžos. Ja Tev mazs kāpēcītis jautātu "Kas ir dators?", ko gan tu atbildētu? Tā tur kaste, kas darbina spēlītes? Viedtālrunis? Gudra mašīna, kas izpilda visu, ko cilvēks liek darīt? Hmmm? Lai nu mums, lielajiem, palīdzētu sarunās ar kāpēcīšiem, kas vēlas uzzināt, kas ir dators un kas tam vēderā, izdota vēl kāda topošajiem programmētājiem paredzēta grāmata "Datori un programmēšana. Atver lodziņus!". Ar ko tad šī grāmata atšķiras no darbiem, kurus esmu jau aprakstījusi, proti, "Sveika, Rūbij!" un "Programmēšana skolēniem"?


Aprakstot "Sveika, Rūbij!" un "Programmēšana skolēniem", minēju, ka pirmā ir vairāk paredzēta 5-8 gadus veciem skolēniem, kuri mācās izprast matemātiskās likumsakarības, programmēšanas valodu pamatprincipus un loģiskos elementus, bet otrā - skolēniem, kuri praktiski un soli pa solim vēlas apgūt Scratch un Python programmēšanas valodas. 

Savukārt "Datori un programmēšana. Atver lodziņus!" ir... rotaļgrāmata, un par to vislielākajā sajūsmā ir paši programmētāji (pēc personiskās pieredzes), jo programmētāji vispār ir lieli bērni, kuri nebeidz vien brīnīties, kā uzrakstītie kodi vispār maģiskā veidā darbojas. Jā, visiem zinātkārajiem kāpēcīšiem ļoti patiks virināt lodziņus un pētīt, kas kurā vietā ir paslēpies. Pieļauju, ka bērniem, kuriem mājās nav iespēja izjaukt kādu vecu datoru, ļoti patiks, piemēram, paspēlēties ar tastatūru, lai atrastu RAM, CPU un cieto disku. Tiesa, to visu apskatot, kāpēcītim noteikti radīsies vēl virkne jautājumu.

Pieaugušajam, kurš neko no tās datorburvestības nesaprot, vēl mazāk izteiks šādi grāmatas teksti kā ""Ieslēgt" var nozīmēt "jā", un "izslēgt" - "nē"..." vai ""Ieslēgt" nozīmē "1", un "izslēgt" -"0"...". Tomēr vecmāmiņām, kuras šo grāmatu būs iegādājušās visu-spaidīt-protošajam bērnudārza absolventam nebūt nevajadzētu mest plinti krūmos un pasludināt "lai bērns vispirms iemācās tekoši latviski lasīt un tad tam unikoda burtu ceļvedim ķeras klāt". Līdzīgi kā "Sveika, Rūbij!", taču bez stāsta palīdzības, arī šī grāmata sniedz priekšstatu par datorikas pamatjēdzieniem un darbībām. Bērnam ir jāskatās, jāsaprot, jāatrod līdzības un jāanalizē dažādi šķietami vienkārši uzdevumi. Būtu pavisam jauki, ja vecāki pēc grāmatā sniegto piemēru analoģijas veidotu līdzīgus, ko bērns var veikt, kā arī lūgtu tos sagatavot bērniem, piemēram, par krāsu paleti (6. lpp.). 

Man pašai ļoti patīk, ka "Datori un programmēšana. Atver lodziņus!" pēdējais atvērums ir veltīts datoru vēsturei. Šāda informācija, manuprāt, jebkurā gadījumā liek paskatīties uz lietām plašākā kontekstā, un arī datori nav kaut kas tāds, kas nokrita no zila gaisa 20. gadsimta beigās, kad visu skolēnu stundu sarakstā parādījās mācību priekšmets "informātika". Gribētos cerēt, ka ar šādu grāmatu palīdzību arvien vairāk bērnu varētu kļūt no spēļu un lietotņu patērētājiem par to radītājiem, taču jebkurā gadījumā šī grāmata būs noderīga, lai attīstītu pirmsskolēnu un sākumsskolēnu loģisko domāšanu. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings .

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas