Pāriet uz galveno saturu

Programmēšana? Bērniem? Jā, jā, jā! Otrā daļa


Dzelzs esot jākaļ, kamēr tā ir karsta. Uz vispārējā datorikas, programmēšanas un robotikas viļņa ar nepilna mēneša starplaiku latviešu valodā ir izdotas divas jaunas, krāsainas, mūsdienīgas un bērniem piemērotas grāmatas, kas mudina pievērsties programmēšanai. Tiesa, abas ir gana atšķirīgas. Esmu jau apskatījusi Kerolas Vordermanes sarakstīto grāmatu "Programmēšana skolēniem. Tas ir tik vienkārši!", kas izdota Apgādā Zvaigzne ABC un paredzēta 7-11 gadus veciem sākumskolēniem, kas vēlas soli pa solim iepazīties ar programmēšanas valodu Scratch vai Python. Savukār somu autores Lindas Liukasas grāmatas "Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi", kuru izdevusi biedrība bērniem "Droši un koši", atvēršanas svētkos biju klāt, un pēc šī pasākuma radās arī garāks pārdomu raksts, kas publicēts Kursors.lv. Savukārt tagad tieši par pašu grāmatu "Sveika, Rūbij!".

Somu autores, stāstnieces (tā viņa pati dēvē sevi), programmētājas Lindas Liukasas sarakstītās grāmatas "Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi" mērķauditorija ir sākumskolas pirmo divu klašu skolēni, kā arī pirmsskolēni, tātad bērni vecumā no 5 līdz 9 gadiem. Autore pati ievadā min, ka šī nav programmēšanas mācību grāmata, un arī es noteikti šim uzskatam piekrītu. Lai gan grāmatas galvenās varones Rūbijas vārds ir tieša asociācija ar (bezmaksas) programmēšanas valodu Ruby, tomēr grāmatā nekur netiek minēti konkrēti šīs valodas piemēri. Tieši tāpēc es pieņemu, ka lielai daļai pieaugušo, kas bērniem vēlas iegādāties grāmatu ar domu "lai tad sēž un mācās programmēt", būs vilšanās. Ļoti prasītos, lai šim darbam kāds būtu uzlicis apakšvirsrakstu "Mācies domāt kā programmētājs!", jo tieši par šo ir stāsts - kā domāt, plānot, analizēt, rīkoties. Domāju, ka paši grāmatas lietotāji šo arī uztver tikai kā stāstu un interesantu uzdevumu grāmatu, bet ar programmēšanu nekādā veidā nesaista.

Grāmatu "Sveika, Rūbij!" veido divas nosacīti saistītas daļas. Pirmā, apjomīgākā daļa, ir stāsts par to, kā Rūbija meklē piecus dārgakmeņus, kādus draugus satiek un šķēršļus pārvar, lai tos atrastu. Stāstu papildina lielas, krāsainas ilustrācijas. Tālāk seko uzdevumi, kas ir saistīti ar stāstā minētajiem varoņiem, turklāt katrs uzdevumu bloks ir papildināts ar kādu programmēšanā būtisku jēdzienu, kas iekļauts sadaļā "Rīku kaste". Būtībā šī ir arī vienīgā sasaiste ar programmēšanu. Bērni var uzzināt, kas ir datu tipi, Būla vērtības, cikli, zarošanās un citi jēdzieni. Tiesa, visi piedāvātie uzdevumi ir gana radoši, attiecīgā vecumposma bērniem piemēroti un lieliski var veicināt domāšanas procesu attīstību. Piedāvātie uzdevumi ir veicami uz papīra, istabā vai brīvā dabā, vienatnē vai kopā ar draugiem, taču šeit nav soli pa solim programmēšanas ābece tieši Ruby valodā. 

 Pēc grāmatas izlasīšanas ir divējādas pārdomas. Pirmkārt, ir ļoti liels prieks par to, ka latviešu valodā vispār ir pieejams šāds darbs, kas aicina bērnus jau no mazotnes domāt likumsakarībās, analizēt secību, domāt soļos. Šādas prasmes ir būtiskas arī veiksmīgai matemātikas apgūšanai. No otras puses, radoši pieaugušie - vecāki, vecvecāki, aukles, bērnudārzu audzinātāji - jau to, kas grāmatā dēvēts par "programmēšanas piedzīvojumu" izmanto ikdienā, piemēram, katrs esam licis bērnam sakārtot zeķes pa pāriem, priekšmetus sašķirot pēc noteiktām pazīmēm un veikt līdzīgus uzdevumus. Šādi uzdevumi tiek iekļauti jebkurā pirmsskolas mācību līdzeklī, un zināšanas tiek nostiprinātas arī sākumskolā.

 Neņemot vērā manu skepsi, ka Lindas Liukasas grāmata "Sveika, Rūbij!" īsti nesniedz solīto "programmēšanas piedzīvojumu", es tomēr aicinātu ar šo grāmatu iepazīstināt mazos, kuriem planšete, viedtālrunis vai pat virtuālās realitātes izpriecas ir bijušas rotaļlācīša vietā. Būtu jauki, ja mēs, pieaugušie, būtu tik dzīvesgudri, lai mazajiem pastāstītu, ka katra datorspēlīte vai viedtālruņa lietotne ir gana sarežģīta programma, un spēlītē bumbiņas nevis vienkārši "lēkā, kur pagadās", bet gan seko iepriekš norādītām komandām. Jā, un katram topošajam programmētājam jau mazotnē jāiemācās, ka zaļo zeķi nav jāliek pie sarkanās zeķes, un Lego kluču kastē nav vietas krāsainajiem zīmuļiem. Lūk, Būla loģika istabas kārtošanā! :)

"Hello Ruby" vietne angļu valodā ir šeit.
Latviešu valodā vietnei nepieciešami uzlabojumi.
Grāmatas autore Linda Liukas ir arī viena no Rails Girls dibinātājām.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...