Pāriet uz galveno saturu

Kāda esi, Eiropas bauda?

Tā nu sanāca, ka nedēļas laikā izlasīju trīs jaunas e-grāmatas. Un tā nu sanāca, ka Floriana Zellera darbs "Bauda. Eiropas romāns" man raisīja lielākās pārdomas. Pareizāk būtu teikt, ka dienā, kad izlasīju Zellera sacerējumu - turklāt tas notika darbdienā - jutos kā mazliet no laivas izmesta. Īstenībā tā bija diena, kad vairs nevēlējos redzēt nevienu tekstu. Tieši tāpēc uzreiz teikšu, ka šim darbam ir viens liels trūkums, proti, uz vāka nav liels, sarkans brīdinājums "Lasīšana izraisa atkarību!".

Franču rakstnieks Florians Zellers tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem, labākajiem, talantīgākajiem jaunajiem rakstniekiem savā zemē. Lasot šādus slavinājumus, vienmēr sirds dziļumos apšaubu un baidos, vai tiešām atzinības ir pelnītas. Nepārvaldot franču valodu un nezinot, kā darbs "izklausās" oriģinālvalodā, teikšu, ka Agneses Kasparovas tulkojumā latviešu lasītāji tiešām var iepazīties ar kvalitatīvu literāro sacerējumu. Darbs nebūt nav apjomīgs - drukātajā formātā tas ir tikai 160. lappušu izvērsums. Lasot e-grāmatu, tās bija pāris stundas laika, lai izdzīvotu darba galveno varoņu Nikolā un Polīnas dzīves.

Īsromāna (hmmm, kā citādi to nosaukt?) sākums ir gana provokatīvs un varētu nepatikt kundzēm ar vājiem nerviem un aizspriedumiem, proti, gultasbiedru Nikolā un Polīnas mīlas ainā uzburta vēl kāda iztēles dāmīte, un tā nu lasītājam var šķist, ka šis nu būs kārtējais izlaidīgās dzīves attainojums. Jā, mīlestība ir arī bauda, bauda var būt arī bez mīlestības, Eiropa ir baudkāra un visnotaļ izvirtusi - šādas un līdzīgas domas lasītājam ienāks prātā ne vienā vien grāmatas lappusē, paralēli Nikolā un Polīnas dzīves notikumiem risinoties Eiropas 20. gadsimta vēsturiskajiem notikumiem.

Zellers raksta smeldzīgi un trāpīgi. Nikolā un Polīnas dzīves notikumos katrs lasītājs atpazīs sevi, savu radu vai kolēģi. Esot nenoteiktā vecuma "ap trīsdesmit", abiem varoņiem dzīvē ir iestājies it kā miers, it kā nemiers, it kā gribas asākas izjūtas, bet it kā gribētos arī ģimenes dzīvi un savu sapņu piepildījumu. It kā viss būtu, bet it kā gribētos vēl kaut ko. It kā kopā ir labi, bet it kā ir arī vēlme ieskatīties citās gultās. Ik pa laikam ieskanas vārdos nepateiktais jautājums "Vai šī ir pareizā izvēle?". Ir tāds dzīves brīdis, kad ir krustceles un var izvēlēties jebkuru no ceļiem. Un nē, es nebūt nevēlos atklāt, kas notiek un kādus ceļus labpatīkas izvēlēties darba varoņiem!

Abu jauno cilvēku dzīve sasaucas ar Eiropas turbulentajiem vēsturiskajiem notikumiem pagājušajā gadsimtā (tiesa, nereti tie atsaucas uz vēl senākiem notikumiem). It kā mums visiem Eiropā dzīvot ir labi, it kā esam apmierināti ar sevi un kaimiņiem, taču it kā vēlamies jaunus sasniegumus, jaunas iespējas, jaunus izaicinājumus un pieņēmumu nojaukšanu. It kā mums ir pārticība, bet jūtamies nabadzīgi. It kā visi esam kopā un priecājamies par savas senās demokrātijas saknēm, taču it kā arī esam nebeidzamos strīdos un pārmetumos kaimiņiem. It kā visu laiku meklējam savu identitāti, savu esību un dzīves jēgu starp citiem. Mēs nesaprotam, vai mīlam kaimiņus un Eiropu tāpēc, ka esam kopā vienā ģimenē, vai tāpēc, ka mums no šīs iedomātās ģimenes ko vajag vairāk.

"Bauda. Eiropas romāns" ir darbs, kuru vajag lasīt mierīgi, pārdomājot, atgriežoties pie teikumiem, kas "uzrunā". Tas noteikti neatstās vienaldzīgu. Iespējams, kāds metīs grāmatu pāri istabai un murminās kaut ko par kārtējo bulšitu, bet kāds pieraudās slapju spilvenu. Man šis darbs nozīmēja saprast, ka arī 21. gadsimtā ir darbi, kurus, iespējams, kā sava laikmeta literatūras paraugus lasīs skolēni pēc gadiem trīsdesmit.

*** Daži citāti, kas man šķita pārdomu vērti. ***

Viņam ir bail no slimībām, nosodījuma, bail, ka dzīve varētu neizdoties, bail, ka viņš nepratīs izstāstīt anekdoti, bail nokavēt, bail kļūt neglītam, bail palikt atbildi parādā, bail no citu spēka, bail zaudēt matus, bail kļūt nabadzīgam, bail nebūt pietiekami mīlētam…

 “(..) Tu uzskatīsi mani par briesmoni, bet reizēm, veroties sev apkārt, es prātoju, ka visu var nopirkt. Draugus, mīlestību un pat veselību…”
Mīlestību? Kāda tam saistība ar mīlestību?”
Saistība ir tāda, ka mīlēt ir daudz vieglāk, ja dzīvo skaistā Parīzes dzīvoklī un ja var atļauties doties ceļojumā uz Itāliju. Tev tā nešķiet?”

Sienas sabrūk, torņi sarūk, bet kādā mērā šie notikumi maina mūsu dzīvi? Turpretī trotuāru sašaurināšana pašos pamatos maina mūsu nomoda sapņus. Ja mēs nevaram pastaigāties, mēs vairs nevaram uztvert pasauli kā agrāk, un mūsu attieksme pret laiku – tāpat kā pret pastaigu, pret mīlestību vai pret skaistumu – tiek neatgriezeniski mainīta.

Teorētiski trīsdesmit gadu vecumā mums priekšā ir vēl tikpat daudz neizdzīvotā, cik aiz pleciem izdzīvotā, priekšā ir tik daudz, cik aiz muguras, jeb, citiem vārdiem sakot, cerību ir tikpat daudz, cik atmiņu. Šis trauslais līdzsvars ilgi nenoturēsies. Pamazām atmiņas kļūst smagākas par cerībām. Raugoties no šī skatpunkta, novecošana nozīmē nemanāmu šo divu daudzumu apjoma maiņu. Jo tālāk ejam, jo cerības sarūk, turpretī atmiņu maiss kļūst arvien smagāks. Vienā brīdī tas kļūst tik smags, ka sairst. Atmiņas izbirst kur kurā un pazūd. Līdz izgaist pilnībā. 


Loģiski domājot, trīsdesmit gadu vecumā mums vajadzētu būt baudītājiem. Es saku “loģiski domājot”, bet saprotu, ka šajā gadījumā nav vērts meklēt loģiku un cilvēki kā nezāles aug, kā var, turklāt bieži vien savā vaļā.


Kad Polīnai bija divdesmit gadi, viņa nespēja izārstēties no dīvainās slimības, ko mēs saucam par bērnību. Viņas skatiens visu laiku bija vērsts pagātnē, un visām atmiņām, kuras viņa tur rada, bija skumju garša.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.