Pāriet uz galveno saturu

Mūžīgais jautājums: kāpēc gan pirkt grāmatu?

Bērnu stūrītis Čikāgas grāmatnīcā
Jūnijs. Ir sākusies vasara un skolēnu brīvlaiks. Brīvlaiks ir arī mazuļiem, kuri neapmeklē bērnudārzu vasaras mēnešos. Es viņus visus apskaužu, jo viņiem pieder teju vai neierobežotā brīvība baudīt dienu, diet apkārt, lēkāt pa peļķēm, pūst ziepju burbuļus, šūpoties no riepām veidotās šūpoļu imitācijās, kopā ar draugiem dzert nedēļas kafijas piedāvājumu Coffee Inn un melst niekus par šo un par to. Viņiem pieder laiks, kurā var apspriest Čomski un Po, lasīt šausmenes, krimiķus, pasakas, dzīvnieku stāstus un dzeju no agra rīta līdz vēlam vakaram un arī vēl slepus naktī zem segas, ja nu pavisam nav iespējams šķirties no iztēles pasaules. Tiesa, ja vien nav sanācis piedzimt Racionālajā Ģimenē, kura bērnam jautās "Kāpēc gan man tev pirkt grāmatu?" un pati arī uz to atbildēs ar...


Pievakarē, gaidot sabiedrisko transportu Rīgas centrā, manas ausis sasniedza kādas (pieņemu) ģimenes - ap gadiem 30 veca vīrieša un gadus 5 vecas meitenes - saruna. Jā, un es zinu, ka noklausīties nav labi, bet tad nu cilvēkiem nevajadzētu runāt tik skaļi, ka apkārtējie viņus saklausa. Saruna gaužām īsa un kodolīga. Meitene ir pavēstījusi, ka vēlas, lai viņai nopirktu kādu grāmatu. Vīrieša atbilde ir šāda: "Kāpēc gan man tev pirkt to grāmatu? Tu tāpat izšķirstīsi un noliksi malā!" Viss. Meitene neko vairs neteica. Iestājās klusums. Pēc minūtēm trim piebrauca autobuss, kurā abi divi iekāpa. Es paliku ar lielu jautājuma zīmi savā prātā...

Teorētiski man nebūtu jāprātuļo par dzirdēto, tomēr praktiski kā grāmatas mīloša būtne, kas visādi cenšas popularizēt lasīšanu, šo milzīgo "Kāpēc?" gribu saskaldīt kā sāpīgu žultsakmeni. Es labi saprotu, ka ne visi cilvēki ir grāmatmīļi un alkst slaucīt putekļus no plauktiem (oi, man arī to nepatīk darīt!). Saprotu, ka ne visiem ir iespējas pirkt grāmatas, taču mēs dzīvojam ar gana plašu un publiski pieejamu bibliotēku tīklu. Pateikt "tu tāpat to noliksi malā" nav arguments, lai grāmatas nelasītu, jo mēs visi labi zinām, ka katra grāmata, turklāt neatkarīgi no vecuma, tiek izšķirstīta un/vai izlasīta, lai pēc tam to noliktu malā. 

Sākoties vasarai un brīvlaikiem gan bērniem, gan vecākiem, ārzemju ietekmīgākajos masu medijos teju vai katru dienu tiek publicēti raksti, kuros cilvēki tiek mudināti lasīt, piemēram, šis, šis un šis raksts (tūlītēja piebilde: es neredzu, ka Latvijā plašsaziņas līdzekļi publicētu šādas ievirzes rakstus, bet ļoti gribētos ko analītiski interesantu arī latviešu valodā). Aprīļa beigās viena no Lielbritānijā ietekmīgākajām lasītprasmi veicinošajām organizācijām National Literacy Trust publicēja jaunākos datus par bērnu un jauniešu lasīšanas paradumiem. Pētījuma dati apkopoti 2015. gada nogalē, aptaujājot vairāk nekā 32 tūkstošus skolas vecuma jauniešu, tātad rezultāti atspoguļo šībrīža situāciju.  Pārlecot pāri tādiem gana plaši iztirzātiem jautājumiem kā "zēni ir slinkāki lasītāji nekā meitenes", "tīņu gados samazinās lasīšanai veltītais laiks" un "jaunieši arvien vairāk laika pavada, lasot tekstus tiešsaistē", šajā pētījumā 11. lpp. ir arī skolēnu sniegtās atbildes uz jautājumu "Kas varētu būt veicinošie apstākļi, lai tu lasītu brīvajā laikā vēl vairāk?". Vārdu mākonī starp dažādajām atbildēm ir arī šāda: "vecāku pamudinājums". Savukārt Booktrust 2013. gadā veiktajā pētījumā minēts, ka lielāka varbūtība, ka bērns būs labs lasītpratējs un līdz ar to arī sekmīgāks mācībās un veiksmīgāks turpmākajā profesionālajā karjerā ir tad, ja vecāki pozitīvi izsakās par lasīšanu un ar pašu piemēru to arī demonstrē. Kopālasīšana ir svarīga bērniem pat līdz 11 gadu vecumam.

Lūk! Mēs zinām, cik liela loma ir draugu ieteikumiem un ietekmei. Un mēs arī zinām, ka pat tie tīņi, kuri vīpsnā par saviem senčiem kā "galīgiem jefiņiem", nemaz tik noraidoši pret vecākiem, viņu viedokļiem un ieteikumiem nav. Galu galā mēs arī zinām tos teicienus, ka "ābols no ābeles tālu nekrīt" un "bērns ir vecāku spogulis". Jā, es varu būt laimīga, ka mani vecāki nekad, nekad, nekad nav norādījuši, kuru grāmatu es drīkstu vai nedrīkstu lasīt, un Dimā "Trīs musketieru" dēļ es sajutos tik slima, lai neietu uz skolu, bet varētu turpināt lasīt iesākto garadarbu. Grāmatu sakarā dīvaināko jautājumu es saņēmu 11 gadu vecumā no ciema sirmās bibliotekāres, kad ņēmu lasīšanai Busardelu ģimenes 4. daļu un kundze apjautājās, vai tiešām es to lasīšot un zinot, ka tā nav bērnu grāmata. Jā, es to zināju, jo tieši tāpat zināju, ka Hemingvejs, Selindžers, Undsete, Ficdžeralds un visas Forsaitu sāgas daļas arī diez vai nosauksim par "11 gadus vecu bērnu lasāmvielu". Taču es esmu bezgala priecīga, ka grāmatu mīlestība, svešās zemes, neparastie varoņu likteņi un sarežģītās attiecības man ir ļāvušas iepazīt tik dažādas dzīves, cik īstajā dzīvē nav iespējams.

Un tieši tāpat arī mūsu ģimenē bērni no mazotnes ir varējuši lasīt, šķirstīt, nolikt malā, piezīmēt ko klāt, ielocīt lapas, pārlasīt un arī pateikt "fū, šitais darbs man nepatīk". Tas ir normālais lasīšanas process, un ikvienam ir tiesības pateikt "garlaicīgi" un darbu tālāk nelasīt. Domāju, ka teju vai katram mājās ir vienreiz uzvilkts kurpju pāris, jo "īsti labi man tās neder", kāda divreiz uzvilkta blūze, jo "man jau nav ar ko to kopā vilkt", kāda nekad neizmantota panna, jo "to es nopirku par tām Rimi uzlīmēm, bet man jau īsti nemaz nevajag" un vēl citas lietas, kas vienkārši ir noliktas nost. 

Viens no visu laiku populārākajiem ASV prezidentiem Teodors Rūzvelts esot teicis šādus vārdus: "Es esmu daļa no visa, ko esmu lasījis" (izlasīts "Inspirational Quotes for Teens. Best Advice Ever" 73. lpp.). Patiesi! Un tieši tāpēc es vēlētos, lai katram bērnam līdzās ir kāds pieaugušais, kurš Rūzvelta teikto būtu sadzirdējis. Diez vai arī 21. gadsimta rūzvelti var izaugt, ja viņiem kopš mazotnes tiek liegts izdzīvot daļu no iztēles pasaules. 

Komentāri

  1. Sintij, lieliski pateikts! Par laimi pagaidām mans 2,5-gadnieks ļoti mīl grāmatas, bet, protams, viņš vēl ir gana mazs un uzmanību prasošs un kādam ir jālasa priekšā grāmatiņa (viņš taču vēl pats nemāk lasīt), jāstāsta, jādiskutē ar mazo klausītāju. Loģiski, ja es viņam iedotu parastu grāmatu ar piebildi, še skaties pats, tad visdrīzāk arī viņš pašķirstītu un noliktu to malā. Un iespējams, ka tā piecgadīgā meitenīte pieturā arī vēl pati nemāk lasīt un viņai ir nepieciešams pieaugušais, kurš lasa priekšā/diskutē/uzdod jautājumus (respektīvi, velta laiku), bet kā zināms, vieglāk taču ir uzslēgt multeni vai iedot planšeti rokā. Tāpēc katru reizi, kad man Jurģis prasa vēl pēdējo grāmatiņu (vārda "pēdējais" nozīmi viņš vēl līdz galam nav atkodis un pēdējās var būt arī piecas grāmatas pēc kārtas :)), es noriju savu slinkumu un paņemu vēl vienu grāmatiņu, jo ceru, ka mīlestība uz grāmatām tik ātri nepazudīs :)

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.