Pāriet uz galveno saturu

Jo viss pasaulē ir saistīts, viss ir viens, un viens ir viss.


Lasīšana ir savāda atkarība. Ir grāmatas, kuras lasām profesionālo pienākumu dēļ; ir grāmatas, kuras lasām, jo visi tās lasa, un arī mums ir jābūt viedoklim, lai iederētos kādā noteiktā sabiedrības grupā; ir grāmatas, kuras lasām, jo neviens tām īsti nav pievērsis uzmanību, un tad nu gribas zināt, kas tajās savādāks. Un ir grāmatas, kuras šķietami pašas atnāk pie mums un tur savā varā līdz pēdējai lappusei, pēdējai zilbei un elpas čukstam. Latviešu literatūru lasošajiem Rimanta Ziedoņa vārds neprasa paskaidrojumus, taču tieši šāda grāmatas atnākšana man notika ar viņa jaunāko stāstu krājumu "Pastaiga", lasītu e-formātā. Šis darbs šķiet kā pastaiga prāta un jūtu labirintos, kuru nemaz negribētos beigt.

Es nedomāju, ka Rimanta Ziedoņa sešu stāstu krājumu "Pastaiga" ir iespējams aprakstīt, raksturot vai analizēt. Tas ir sajūtu darbs, izcils valodas baudījums, kas liek steigties no teikuma uz teikumu un vizuāli izdzīvot autora rakstīto. Patiesību sakot, tas vai nu aizskars līdz sirds dziļumiem un ieķersies kā makšķerāķis, vai arī kaitinās kā uzmācīga ķiploku smarža sabiedriskajā transportā ziemas sezonā. Ir skaidrs tikai tas, ka Ziedoņa "Pastaiga" vienaldzīgos neatstās.

Sešos stāstos, kas turklāt sarakstīti desmit gadu amplitūdā, nav viena centrālā un vienojošā tēla vai notikuma, ja vien par vienojošo nenosauc Cilvēku un viņa Dzīvi. Ziedoņa Cilvēks varētu būt teju ikviens no mums: nesaprastais dīvainis, apjukusī pirmdzimtā māte, šķietami perfektā ģimene, mantkārīgais brālis, kura "kāre pēc mantas ir sasniegusi šizofrēnijas pakāpi", neirotiskā māte, kas "nodarbojas ar izšuvumiem, un esmu ievērojis, ka pēdējā laikā viņa izšuj paranormālos ātrumos", un tā vēl un vēl. Ziedoņa spēks ir vienkāršo un ikdienišķo ietērpt vārdos, kas liek aizdomāties un paskatīties uz Dzīvi kā spoguļa atspīdumu, lai vienlaikus mēģinātu saprast, vai mūsu pašu Dzīve nav vīzija. Stāstā "Jā" Rimanta Ziedoņa varonis saka: "Kādreiz man rodas aizdomas, ka neesmu īsti dzīvs. Vienīgā pazīme, ka es varbūt vēl esmu dzīvs, ir tā, ka es uztraucos, ka varētu tomēr nebūt dzīvs." Ziedoņa Cilvēki ir tādi, kuri baidās, "ka tikai pēkšņi nepārsprāgst viņu intelektuālās un emocionālās korsetes" (stāsts "Varbūt"), savukārt stāstā "Bēgļi" mācītājs apgalvo, ka "viss pasaulē ir saistīts, viss ir viens, un viens ir viss".

Vairākos stāstos dzīves nebeidzamību Rimants Ziedonis rāda ar bērna tēla palīdzību (iespējams, ka emocionāli spilgtākais ir tieši krājuma pirmais stāsts, kas vēsta par bērna ienākšanu pasaulē). Bērns ir tas, kurš ir vispatiesākais un visbrīvākais. Bērns ir dzīves sākums, un bērns var būt arī mūža nogale (stāstā "Vēstule" minētās meitas vīramāte). 

Ziedoņa "Pastaiga" ir izstaigājama (= izlasāma) pāris elpas vilcienos. Taču pēc tās izstaigāšanas vēl ilgi nav iespējams atgūt ierasto elpas ritmu. Ieskatam daži citāti.

***
Stāsts “Jā”
Un šī klusēšana. Viņš jau ilgstoši domā, ka sievai nav īsti dzīvība iekšā. Nemitīga klusēšana dienām ilgi. Un klusa stāvēšana pie aizkariem naktīs. Kas tur ir – aiz aizkariem? Tur ir kāda pārpasaulīga esamība, kaut kas vairāk, nekā es spēju dot?

Gadās arī tā, ka cilvēks nonāk smagākā stāvoklī nekā vāvere ritenī, nekā dzīves vienmuļība un bezcerības migla. Kādreiz cilvēks nonāk pilnīgā apjukumā un viņu pārņem bailes no visa, kas ir apkārt.
Stāsts “Vēstule”
Bet Tu jau naudai pakļauj savu dzīves stilu. Tu dzīvo pilsētā, neesi aitkopis vai kāds citāds fermeris, taču brauc uz operu ar milzīgu apvidus auto. Kāpēc gan Tev nebraukt uz operu ar kombainu Klaas? Būs vēl iespaidīgāk, ļoti labi izskatīsies pie baltā nama. [par dēlu]

Esi vērīgs pret cilvēkiem, Tavs dārznieks var izrādīties tuvumā visgodprātīgākais no visiem, viņš nepametīs Tevi arī tad, kad Tev nebūs naudiņas viņam algu samaksāt. Un – Dievs pasarg! – nevienam vājuma brīžos nekrati savu sirdi. (..) Kļūsti un esi stingrāks vīrs, kas draugus var atrast bez naudas, kas neatklāj dvēseli katram viltīgam lišķim. [dēlam]


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.